Kristīgs viedoklis par evolūciju.
putni
Nav nekādu savienojošu evolucionāru posmu starp rāpuļiem un putniem. Agrāk par šādu posmu tika uzskatīts arheopterikss (Archaeopteryx), taču tad paleontologi atzina, ka tas ir bijis īsts putns.
Evolūcijas teorija apgalvo, ka putni ir cēlušies no rāpuļiem. Taču vienīgais fosilais eksemplārs, ko uzskata par pārejas posma locekli starp abām grupām, ir izslavētais arheopterikss.
Ir grūti saprast (ja tic evolūcijai), kāpēc ir atrasta tikai viena fosilija, kas varētu būt pārejas forma starp šīm abām atšķirīgo dzīvnieku grupām, vēl jo vairāk, ja evolūcijai no rāpuļiem par putniem ir atvēlēti 80 miljoni gadu. Kur tad ir miljonu miljoni starpposmu formu, kas demonstrētu rāpuļu evolūciju par lidojošajiem putniem? Kur ir fosilās trofejas, kas sastāvētu daļēji no zvīņām un daļēji no spalvām?
Galu galā, ja rāpuļu evolūcija par putniem būtu realitāte, pārakmeņojumos vajadzētu būt milzīgam pārejas formu klāstam, taču tādu nav. Lai gan tika runāts par to, ka arheopteriksam piemīt kopīgas rāpuļa un putna iezīmes, lielākā daļa mūsdienu paleontologu to klasificē kā īstu putnu, nevis kā rāpuļa un putna starpposmu. Tas ir tāpēc, ka visas arheopteriksa iezīmes ir vai nu raksturīgas īstiem putniem, vai arī nepiemīt rāpuļiem.
tādu cilvēki iztēlojas arheopteriksu
Ir atrasta seno maiju veidota putna skulptūra, kas līdzinās arheopteriksam. Tas nozīmē aptuveni 130 miljonu gadu lielu neatbilstību. Ja ģeoloģiskā kolonna ir pareiza, tad abiem nekad nevajadzētu sastapties.
Evolūcionisti arheopteriksu pieskaitīja starpposmam starp rāpuļiem un putniem tāpēc, ka tam spārnos ir nagi, knābī ir zobi un samērā sekls krūškurvis. Jāpiezīmē, ka arī mūsdienās ir putni, kam ir nagi spārnos. Dienvidamerikā dzīvo hoacīns, kam mazuļa stadijā spārni ir ar nagiem, pieaugot šis putns nagus pazaudē.
Hoacīnam arī ir samērā sekls krūškurvis, bet tāpēc šo īpašību dēļ to neviens negrasās pasludināt par pārejas formu starp rāpuļiem un putniem. Kas attiecas uz zobiem, tad daudziem mezozoja ēras putniem ir zobi, bet neviens zobu dēļ tos nepasludina par pārejas formu.
Visbeidzot - tajos pašos slāņos, kur atrasts arheopterikss, ir atklātas arī mūsdienu putnu fosilijas. Ja putni eksistēja tad jau arheopterikss nevar būt to priekštecis. Tādējādi arheopteriksu nevar nosaukt par evolucionāru pārejas posmu.
Evolūcionisti nav spējīgi pateikt, kā izveidojās tādi kompleksi veidojumi, kā spārns, spalva vai plaušas, vienīgais ko tie varēja izdarīt atsaukties uz arheopteriksu. Arheopterikss tika atklāts neilgi pēc Darvina grāmatas publicēšanas, tāpēc to cītīgi līdz pat mūsdienām uzrādīja, kā "neapgāžamu" pārejas pierādījumu no rāpuļiem par putniem. Arheoloģija nu nekādi negrib draudzēties ar evolūcijas teoriju, jo visu laiku piespēlē faktus, kas evolūcionistiem nav tīkami. Sākumā tika konstatēts, ka Arheopteriksam bija spalvas, tad tika atklāts, ka kaulu struktūra ir tāda pati kā putniem. 1983. gadā ASV Teksasas štatā izdarītais atklājums pavisam piebeidza arheopteriksu, kā pārejas posmu starp rāpuļiem un putniem, jo tika atklāts aizvēsturisks putns, kas bija vecāks par arheopteriksu par 75 miljoniem gadu. Šo aizvēsturisko putnu nosauca par protoavis, tulkojumā no latīņu valodas - pirmais putns.
Ķīnā 1981. gadā tika atrasta viena kāja, kas kā vēlāk noskaidrojās piederēja dinozauru laikos dzīvojošam putnam, kuru pētnieki nosauca par Gansus. 2003 - 2004. gados tika atrasti pieci pilnīgi saglabājušies ūdensputnu pārakmeņojušās atliekas, kuru vecums ir 120 - 110 miljoni gadu saskaņā ar evolucionistu laika skalu. Šis piemērs norāda uz to, ka nedz arheopterikss, nedz kāds cits kustonis nevarēja būt starpposms starp rāpuli un putnu, jo vēl vairāk tāpēc, ka šai laikā dinozauri paši vēl tikai it kā evolucionēja un veidojās.
Visbiežāk mēs sastopamies ar baložiem, kam pat nepievēršam sevišķu uzmanību, bet ja uzmanīgi viņus pavērosim, tad konstatēsim, ka tie ir neparasti radījumi. Pietiek pavērot, kā baloži uzsāk savu lidojumu, lai konstatētu, ka pie visa ir pielicis savu roku Radītājs. Balodis uzsākot lidojumu sākumā mazliet palecas, paceļ augšup spārnus un spēji virza tos uz leju un tādējādi rada gaisa plūsmu, kas to paceļ, to viņš atkārto vēl pāris reizes un ir augstumā, kādā tas jau var brīvi lidot. Jāatzīmē, ka šādi uzsākt lidojumu var tikai nedaudzi putni. Vētrasputns vispār nespēj uzsākt lidojumu no vietas, tam nākas ieskrieties, kā lidmašīnai uz skrejceļa.
Baloži izskatās dažādi dzīvojot dažādās vidēs, bet šo daudzveidību vēl raibāku padara baložu mērķtiecīga selekcija, pateicoties kurai baloži iegūst visneparastākās formas. Ar īsiem, līkiem un parastiem knābjiem, ar visneparastāko spalvu rotu tie tomēr ir un paliek tikai baloži, kas liecina par to, ka dzīvā radība ir radīta pēc savas kārtas un nepārkāpj savas sugas robežas. No baložiem ar selekcijas palīdzību nav iespējams iegūt tieksim kādu vārnveidīgo, bet krustojot dažādas formas un izskata baložus pēc dažām paaudzēm iegūsim pašu parastāko balodi.
Putnu kauli ir ļoti cieti un stipri. Lielākie cauruļveida kauli nav pildīti ar kaulu smadzenēm, bet tajos ir nodalījumi, kas pildīti ar gaisu. Līdz ar to kauli vienlaikus ir gan viegli, gan izturīgi, ko nevar teikt par rāpuļu kauliem. Sarežģītu uzdevumu evolūcionisti ir uzkrāvuši rāpuļiem viņu pārtapšanā par putniem.
Rāpuļiem nāktos pārveidot sirdi un asinsrites sistēmu, pāriet no daļēji jauktajām asinīm un pilnīgi dalītu asinsrites sistēmu, tad fundamentāli jāpārveido plaušas, pilnīgi jāpārveido smadzeņu un nervu sistēma un jāpārbūvē kauli un to struktūra - jāpadara vieglāki, zvīņas jāpārveido par vieglām un izturīgām spalvām, šīs un daudzas citas izmaiņas jāveic nejaušību rezultātā.
Lai iegūtu visefektīvāko proporciju starp kaulu izturību un ķermeņa svaru, dzīvniekiem parasti ir poraini kauli. Tas īpaši attiecas uz putniem, jo lidošanai būtisks ir minimāls svars un maksimāls spēks. Ja lielākajai daļai putnu ir vienkārši dobi kauli, tad vanagu un dažu citu putnu kaulu struktūra ir daudz sarežģītāka un izsmalcinātāka. Šo putnu kaulu dobumos ir diagonāli balsti, kas nodrošina maksimālu izturību, saglabājot vismazāko iespējamo kaulu struktūru (svaru). No tehnoloģiskā viedokļa šis konkrētais modelis ir ārkārtīgi progresīvs un smalki izstrādāts. Inženieri pazīst šādas šķērssienu labirinta konstrukcijas, tās dēvē par "labirintu kopni" (Warren truss). Svarīgi atzīmēt, ka šīs nozīmīgās tehnoloģiskās uzbūves izgudrošana ir prasījusi miljoniem dolāru un neskaitāmas cilvēku darba stundas. Būtu aplami domāt, ka tāds izcils tehnoloģiskais modelis radies nejauši. Šī iespaidīgā kaulu konstrukcija atklāj nodomu un fundamentālas tehniskās zināšanas un prasmes.
Cita nopietna problēma ar šķietamo rāpuļu evolūciju par putniem ir saistīta ar to plaušām. Rāpuļu plaušas sastāv no miljoniem sīku gaisa pūslīšu. Putnu plaušām ir gaisa caurules un maisi, kuros gaiss plūst tikai vienā virzienā. Pakāpeniska rāpuļu plaušu evolūcija līdz putnu plaušām ir neiespējama. Nav iedomājama tādu pārejas formu izdzīvošana, kuru plaušas sastāvētu no pūslīšu un maisu mozaīkas.
Putniem ir aktīvs dzīvesveids, tāpēc tie patērē daudz skābekļa. Lai gan putnu plaušas ir mazas, elpošanas virsma putniem ir daudz lielāka nekā rāpuļiem un pat lielāka nekā zīdītājiem. Gaisa apmaiņu vēl aktīvāku padara gaisa maisi - plāni ar gaisu pildīti pūšļi, kas aizņem lielu daļu ķermeņa dobuma. Pateicoties gaisa maisiem, ieelpotais gaiss putniem tiek izmantots ļoti ekonomiski - notiek divkāršā elpošana. Abiniekiem, rāpuļiem un zīdītājiem plaušas nekad pilnībā neiztukšojas. Ieelpas laikā tās tikai papildinās ar svaigu gaisu. Putniem ieelpojot, gaiss caur bronhiem un plaušām vispirms nonāk pakaļgala gaisa maisos. Izelpojot ar skābekli bagātais gaiss no pakaļgala gaisa maisiem ieplūst plaušās, bet no priekšējiem gaisa maisiem izplūst ārā. Tādējādi ar skābekli bagātais gaiss plaušās nonāk divreiz, bagātinot ar skābekli asinis.
Līdzdalība elpošanā nav gaisa maisu vienīgā funkcija. Tajos sakrājas gaisa rezerves, kas nepieciešamas, ja putns īsā laikā patērē daudz enerģijas, piemēram, dziedātājputni garas dziesmas laikā vai plēsējputni, uzbrūkot laupījumam. Piepūstie gaisa maisi noder arī kā atbalsts izplestiem spārniem un kā siltumizolācijas slānis aukstumā, pasargājot ķermeni no atdzišanas. Tāpēc ziemā bieži redz sabozušās, uzpūtušās vārnas, zvirbuļus un citus putnus.
Putna iekšējā uzbūve ir ļoti kompakta un efektīva, lai putna masa būtu pēc iespējas mazāka, bet vielmaiņa noritētu iespējami intensīvi.
Sirds putniem ir relatīvi liela, piemēram, kolibri sirds masa ir pat ceturtā daļa no visa ķermeņa masas. Atšķirībā no rāpuļiem, kam ir trīskameru sirds, putniem sirds sastāv no četrām daļām - diviem kambariem un diviem priekškambariem. Putnam asinsrite ir ļoti efektīva.
Lielākais vairums putnu spēj ilgāku vai īsāku laiku planēt, bet kolibri nespēj to darīt, jo to spārni ir šauri un bez ieliekuma, kas ļautu izmantot gaisa plūsmu planēšanai, toties neviens cits putns nespēj to, ko spēj kolibri. Kolibri vienā sekundē veic 25 vēzienus, cilvēks bez ātri filmējošas aparatūras pat nespēj saskatīt spārnu kustību. Kolibri spēj lidot visos virzienos, pat atpakaļgaitā. Kolibri lidošanas princips līdzīgs helikoptera lidošanas principam, bet helikopters nobāl manevrēšanas spējās salīdzinot ar šo mazo putniņu. Cilvēks sekundē spēj izdarīt vienu vēzienu, bet ja viņam pievienotu speciālu iekārtu, kas rokas cilātu 25 reizes sekundē, tad viņam sadegtu muskuļi un cilvēks kļūtu par invalīdu uz visu mūžu, bet kolibri visu savu mūžu tā vicina spārnus un nejūt nekādu neērtību, tas norāda uz to, ka Dievs šādu konstrukciju ir paredzējis un izveidojis.
migrācijas instinkts
Gājputni spēj veikt tiešām izcilus navigācijas varoņdarbus. Viens no šādiem varoņiem ir mazais baltrīkles ķauķis. Vasaru tas pavada Vācijā, bet ziemo Āfrikā. Vasaras beigās, kad mazuļi jau ir kļuvuši patstāvīgāki, to vecāki dodas uz Āfriku, atstājot mazos putnēnus. Jaunā paaudze paceļas spārnos tikai pēc vairākām nedēļām un instinktīvi veic tūkstošiem kilometru tālus lidojumus pāri nepazīstamām zemēm un jūrām, lai atkal pievienotos saviem vecākiem. Kā tiem izdodas tik precīzi veikt šādus attālumus, īpaši ņemot vērā, ka nekad agrāk tie nav to darījuši? Eksperimenti rāda, ka šo putnu smadzenēs ir iedzimtas spējas noteikt garuma un platuma grādus un virzienu pēc zvaigznēm, kā arī kalendārs, pulkstenis un visi nepieciešamie navigācijas rīki. Viss šis ārkārtīgi smalkais mehānisms palīdz jaunajiem putniem nokļūt savu vecāku atrašanās vietā.
Rudenī, kad mazuļi paaugušies, līdz ar sala tuvošanos tie dodas uz dienvidiem, uz siltām zemēm. Tā, piemēram, slokas un ķīvītes ziemu pavada Dienvideiropā, turpretī stārķi, vālodzes, dzeguzes lido uz Āfriku. Jūras zīriņš, kas ligzdo tuvu Ziemeļpolam, īsajai vasarai beidzoties, dodas atpakaļ un aizlido gandrīz līdz Dienvidpolam.
Gājputni līdzīgi lidmašīnām lido V burta formā. Zinātnieki ir atklājuši, ka lidojot V burta formā lidmašīnas patērē par 25% procentiem mazāk degvielas, bet no kurienes to zina gājputni, kam nav nekādas nojausmas par inženieru aprēķiniem.
Gājputni veic tūkstošiem kilometru un nekļūdīgi atrod savu ligzdu, šai ziņā stārķi ir vieni no neparastākiem putniem. Zinātnieki atklāja, ka putni ir apveltīti ar orgāniem, kas uztver zemes magnētisko lauku. Šāds orgāns nevarēja rasties nejauši, jo ir stipri komplicēts un sastāv no magnetītiem, kas ir orientēti trijās plaknēs, lai putns varētu uztver trīsdimensionālu magnētiskā lauka attēlu.
Zosis līdzīgi stārķiem veic tālus lidojumus, pietam tik lielā augstumā, ka pilotiem tajā pašā augstumā ir nepieciešama skābekļa maska, lai spētu elpot, bet zosis iztiek bez skābekļa maskas. Lidojot vairāku kilometru augstumā zosis sastopas vēl ar vienu problēmu, tā ir zemā temperatūra, mīnus 55 grādi pēc celsija. Pats par sevi ir saprotams, ka putniem nav nekādas sajēgas ne par aerodinamiku, nedz par tiem "instrumentiem", kas viņiem ir nepieciešami, lai varētu veiksmīgi lidot lielos attālumos un augstumos un zemās temperatūrās, tas savukārt norāda uz kādu varenu un saprātīgu būtni, kas ir Dievs.
dzenis
Dzenis pārtiek no kokgraužiem, tāpēc viņam ir nepieciešamas sekojošas lietas, speciāli konstruēts galvaskauss un kābis, stingras kājas ar asiem nagiem, kā arī atsperīga aste. Ja visas šīs lietas dzenim nebūtu radušās uzreiz, tad viņš būtu nolemts bojāejai.
Savādāka galvaskausa forma neizturētu triecienu un putniņš, kas "gribētu" tapt par dzeni būtu beigts no sparīgā sitiena pa koku un arī knābis tam neizturētu. Ja tā kājas un nagi būtu citādākas konstrukcijas, pie katra sitiena nolidotu no koka un labākajā gadījumā paliktu neēdis, sliktākajā būtu traumēts, jo būtu plīsušas kāju saites un no gūtās traumas noasiņotu, tātad atkal nekādas iespējas izdzīvot. Savādākas konstrukcijas aste neļautu turēties pie koka un neamortizētu triecienu. Ai, nabaga putniņš, ko evolūcija būtu "izvēlējusies" par dzeni.
Dzeguzes iedēj olas citu putnu ligzdās un veiksmīgi panāk, ka to mazuļus bez mazākām aizdomām uzaudzina audžuvecāki. Tad vēl nepateicīgais audžubērns atbrīvojas no īstajām ģimenes atvasēm, tās izgrūžot no ligzdas, kā lai no evolūcijas viedokļa izskaidro dzeguzes viltīgo plānu.
Strausi ir veiklākie skrējēji, kas sasniedz ātrumu 60 km/h, bet ātrākais cilvēks spēj attīstīt tikai 39 km/h.
Pingvīni ir veiklākie peldētāji, uz sauszemes tie liekas neveikli, bet ūdenī tie ir nepārspējami un peld trīs reizes ātrāk par pasaules čempionu peldēšanā, pietam tas viņiem nesagādā ne mazāko grūtību.
No evolūcijas viedokļa putnu krāšņais izskats ir bezjēdzīgs, jo tad to var ātrāk pamanīt plēsējs. Pāva garās un košās spalvas nedod pilnīgi nekādas evolūcionāras priekšrocības, turpretī izsmalcinātais dizains norāda uz mākslinieku, kas ir apveltīts ar saprātu un estētikas izjūtu. Pats Darvins savā vēstulē Asa Graj (Asa Gray) atklāj savas bažas teikdams: "Mani ļoti uztrauc zilā pāva spalvu rota".
Evolūcionisti turpina propagandēt viedokli par rāpuļa pakāpenisku pārtapšanu par putnu un nekautrējas publicēt bezkaunīgus melus žurnālā National Geographic. 1999. gadā žurnāls National Geographic publicē "zinātnisku" rakstu par jaunatklāto pārejas posmu no rāpuļiem par putniem. Šo mistisko pārejas formu nosauc par archeoraptor, kas tiek "atrasts" Ķīnā. Pēc diviem gadiem noskaidrojas, ka archeoraptors ir sameistarots no piecu dažādu dzīvnieku kauliem.
Cenšoties izskaidrot pilnīgu pārejas formu trūkumu, daži zinātnieki izvirzīja pieņēmumu, ka evolūcija notiekot pēkšņi un lēcienveidīgi, nevis nelielu pakāpenisku pārmaiņu ceļā. Šo koncepciju, kas pazīstama kā pārtrauktais līdzsvars, 1977. gadā izvirzīja paleontologi Goldšmits un Eldridžs. Goldšmits, kurš izvirzījis versiju, ka rāpulis reiz izdējis olu, no kuras izšķīlies putns (!), šo koncepciju nosaucis arī par "cerības sološā monstra" mehānismu. Ar tādiem pat panākumiem var ticēt, ka evolūcionisti paši ir izperējuši olu, jo šī ideja ir absolūti spekulatīva un tai trūkst jebkāda zinātniskā pamatojuma.
