Kristīgs viedoklis par evolūciju.
uzmanību abinieki
Pasaulē konstatētas aptuveni 5000 abinieku sugas. Latvijā sastopamas 12 sugas - divas astaino abinieku un desmit bezastaino abinieku sugas, ieskaitot Liepājas rajonā aklimatizēto parasto kokuvardi.
Latvijā bieži sastopama ir parastā varde, kā arī ezera varde, zaļā varde, purva varde, parastais krupis un mazais tritons, bet zaļais krupis, smilšu krupis, kokuvarde, sarkanvēdera ugunskrupis, brūnais varžkrupis un lielais tritons ir samērā reti un iekļauti īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Abinieki elpo ar ādu un plaušām, taču tās ir vāji attīstītas. Abinieku plānajā ādā ir daudz asinsvadu, un tā ir mitra, jo satur daudz gļotdziedzeru
Dažu abinieku ādas dziedzeru sekrēts satur indīgas vai kodīgas vielas, kas atbaida plēsējus. Abinieku attīstība notiek tikai ūdenī.
Bezastainajiem abiniekiem ir ārēja apaugļošanās, bet vairumam astaino abinieku - iekšēja apaugļošanās. Olšūnas apņem recekļains apvalks, kas tās pasargā no izžūšanas. Izdētās olas salīp, veidojot dzimtai raksturīgu dējuma formu. Cieša olu salipšana pasargā tās no sīkiem plēsējiem, bet puscaurspīdīgie apvalki veic lēcu lomu, koncentrējot gaismas starus un radot pikas iekšienē augstāku temperatūru, nekā ir gaisa un ūdens temperatūra.
Abinieku embrionālās attīstības ātrums ir atkarīgs no ūdens temperatūras. No ikriem attīstās kāpuri - kurkuļi, kas dzīvo ūdenī. Mazie kurkulēni ar speciālu piesūcekni piestiprinās pie ūdensaugiem un elpo ar ārējām žaunām. Sākumā kurkulēni ir līdzīgi mazām zivtiņām. Pēc dažām dienām viņiem izveidojas mutes atvere ar daudziem sīkiem ragvielas zobiņiem, un kurkulēni sāk aktīvi baroties - ēd dūņas un nograuž apaugumus no ūdensaugiem. Aste kurkulēnam ir gan kustību orgāns, gan arī izpilda elpošanas funkciju, jo tajā ir daudz kapilāru. Pakāpeniski kurkulēnam attīstās orgānu sistēmas un ekstremitātes. Metamorfozes pēdējā fāzē parādās priekšējās ekstremitātes, izzūd žaunas un aizaug žaunu spraugas, palielinās acis un pakāpeniski uzsūcas aste. Viņš pārvēršas par mazu vardi, kam ir plaušas. Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki. Viņu ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras.
Abiniekiem ir trīskameru sirds bet, zivīm divkameru. Atšķirībā no zivīm viņiem ir divi asinsrites loki. Sirds kambarī sajaucas arteriālās un venozās asinis. Pa ķermeni plūst jauktas asinis.
Vai kāds var iztēloties pakāpenisku - evolucionāru sirds un tad asinsrites pārveidošanos. Nu tad iedomājaties abinieku, kam ir aizklapēts viens sirds kambaris, jo tas vēl tikai veidojas, sekas tam būtu dramatiskas, nevis jaunas dzīvības formas rašanās, bet gan nāve. Abiniekiem ir kustīgi acu plakstiņi. Sānu līnijas orgāni pieaugušiem abiniekiem parasti izzūd. Kā izvadorgāni darbojas vidukļa nieres un āda. Vardes mutes - rīkles dobuma sienā atrodas rezonatori, kas pastiprina skaņu vairošanās periodā.
Abinieki pārtiek no kukaiņiem, gliemjiem, tārpiem un citiem sīkiem dzīvniekiem. Viņi iznīcina daudz kaitēkļu. Abinieki ir barība citiem mugurkaulniekiem, piemēram, līdakām, stārķiem. Dažās zemēs atsevišķas abinieku sugas pārtikā izmanto arī cilvēks. Ziemu vardes pārlaiž upju, ezeru un dīķu neaizsalušajās vietās vai tāpat kā krupji - uz sauszemes. Bezkāju abinieki ir tārpveidīgi dzīvnieki, kas dzīvo augsnē, tie sastopami tropos.
rāpuļi
Nav nekādu starpposmu starp abiniekiem un no tiem būtiski atšķirīgajiem rāpuļiem. Par šāda posma locekli tika uzskatīta seimūrija, tomēr ģeoloģiskajā kolonnā tā ir parādījusies apmēram 20 miljonus gadu vēlāk par citiem rāpuļiem, tātad par "vecmāmiņu" rāpuļiem neder.
Rāpuļi ir mugurkaulnieki, kas pilnīgi pielāgoti dzīvei uz sauszemes. Vairošanās procesā rāpuļiem nav nepieciešama ūdens vide, jo to dētajām olām ir blīvs apvalks. Pats par sevi saprotams, ka abinieki evolūcionējot būtu eksperimentējuši ar to kādā veidā izdēt olas - pāreja no ikriem uz ikrveidīgām olām un tad uz olām ar blīvu vai cietu apvalku, bet fosīlijās šādus eksperimentus neatrodam. Pateicoties olu blīvajam apvalkam vairākums sugu apdzīvo sauszemi.
Saistībā ar olām jāpiemin vēl viens interesants fakts, kas saistīts ar mazuļa izkļūšanu no olas. Ja ticēt pakāpeniskai abinieka evolūcijai par rāpuli, tad šie evolucionētgribošie abiniekrāpuļi tā arī neieraudzītu saules gaismu un nobeigtos olas čaulmalā, jo izrādās, ka lai izkļūtu no olas čūusku mazuļiem ir olas zobs, bet krokodiliem speciāls ragveida izaugums, kas kalpo tieši šim mērķim.
Olas zobs čūuskām izkrīt, bet krokodiliem ragveida izaugums pazūd. Šāda zoba vai izauguma izveidošanos un vēlāku tā pazušanu var izskaidrot tikai ar mērķtiecīgu plānošanu, kas evolūcijai, kā neprātīgam un nejaušam procesam nav nemaz iespējams.
Čūskas, kā arī daudzas ķirzakas ir apgādātas ar Jakobsona orgānu, ar šī orgāna palīdzību šie rāpuļi izgaršo gaisu, šaudot savu mēli, kad mēli ievelk iekšā uz tās ir gaisā esošās molekulas, kas tiek nogādātas Jakobsona orgānā, kura receptori nodot saņemto informāciju uz smadzenēm, kur tā tiek apstrādāta un čūska uzzina par tuvumā esošu medījumu vai arī pretinieku. Šis orgāns ir komplicēts un norāda uz to, ka tas nevarēja rasties nejaušu, pakāpenisku izmaiņu rezultātā.
Arī pie rāpuļiem ir sastopama attīrošā simbioze, kas liecina par intelekta - Dieva klātbūtni. Ēģiptes tārtiņš ir putns, kas ir gatavs līst Nīlas krokodila mutē, lai iztīrītu to no parazītiem. Putniņš iznāk no plēsēja mutes pilnīgi neskarts, tas patiesi ir brīnumaini!
Krokodili sadarbojas ne tikai ar tārtiņu, bet arī ar ūdens strazdu, kas tā prombūtnē uzrauga krokodila pēcnācējus - olas un nepieciešamības gadījumš saceļ troksni.
Tikai dažu sugu bruņurupuči un čūskas dzīvo ūdenī. Salīdzinot ar abiniekiem, rāpuļu dzīvības norišu līmenis ir daudz augstāks. Tie elpo tikai ar plaušām, attīstīti arī elpošanas ceļi – trahejas un bronhi. Rāpuļi ir daudz kustīgāki par abiniekiem, viņiem ir daudz attīstītāka kaulu un muskuļu sistēma. Tomēr tāpat kā abinieki rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc viņu dzīvesveids ir ciklisks un atkarīgs no apkārtējās vides temperatūras. Barība, tāpat arī barības iegūšanas veids, ļoti dažādi. Vairākums rāpuļu pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības – kukaiņiem, zirnekļiem, gliemjiem, zivīm, putniem, grauzējiem, bet ir arī sugas, kas pārtiek no augiem. Savukārt pašus rāpuļus barībā izmanto putni, zīdītāji (arī cilvēks), kā arī citi rāpuļi. Rāpuļu klasi (~6000 sugu) iedala 4 kārtās. Latvijā pārstāvētas 2 no tām – zvīņrāpuļi (Squamata) un bruņurupuči (Chelonia). Pārējo kārtu pārstāvji – krokodili (Crocodilia, 20 sugas) – izplatīti tikai tropos, bet knābjgalvji (Rhynchocephalia, 1 suga) – sastopami vienīgi Jaunzēlandē. Latvijā konstatētas 1 bruņurupuču, 3 čūsku un 3 ķirzaku sugas. Briesmu gadījumā var nomest asti, tā ataug no jauna.
Tuatara ir rāpulis uz ko nevar attiecināt teicienu par labāk piemērotā izdzīvošanu, jo tuataras mutes un acu koordinācija ir ļoti slikta. Šie rāpuļi dzīvo ļoti nesteidzīgu dzīvi, gadās ka nepakust pat veselas dienas garumā un dažreiz ieelpo tikai reizi stundā. Saskaņā ar pašu evolūcionistu teikto tuatara nav mainījusies 100 miljonu gadu laikā.
Saskaņā ar Darvina teoriju rāpuļi esot pārtapuši par putniem pateicoties pakāpeniskām izmaiņām, t.i. zvīņas pārveidojās par spalvām un priekškājas par spārniem, kā arī nāktos radikāli pārveidot elpošanas sistēmu, nervu sistēmu, vestibilāro sistēmu, asinsrites sistēmu un kaulu struktūru, nedz dabā nedz izrakumos tāds "brīnums" nav redzēts un ja ņem vērā tāda spārna vai pareizāk sakot pusspārna vai arī jebkura cita nefunkcionējoša orgāna eksistence rāpuļa iespējas izdzīvot ne vis vairotu, bet samazinātu.
