Kristīgs viedoklis par evolūciju.
dzeguze
Darvins iedomājās, ka dzeguzes sākumā pašas vijušas ligzdas, bet vēlāk evolucionējušas par parazītiem. Jājautā: "No kurienes tad Darvins nonāca pie šāda slēdziena, vai tika atrasti fosilie pierādījumi, kur redzams, ka dzeguze cītīgi perē mazuļus - nē." Vienīgais "pierādījums" ir Darvina pašizceptā teorija. Runājot par šādiem "pierādījumiem" būtu vērts palūkoties ne vis no pozīcijas tas ir tāpēc, ka to apgalvo evolūcijas teorija, jo šādi būvēts "pierādījums" atsaucas pats uz sevi, bet jālūkojas uz reāliem faktiem.
Pēc Darvina uzskatiem dzeguzes pašas veidojušas ligzdas un perējušas mazuļus un tad dabiskās atlases rezultātā pārstājušas to darīt ilgi jo ilgi, t.i. miljoniem gadu laikā pakāpeniski kļuvušas par parazītiem. Jāpiezīmē, ka šis apgalvojums ir pretrunā ar ģenētiku. Dzīvais organisms satur gēnos variācijas, pēc kurām mēs varam atšķirt vienu dzeguzi no otras, pietam šīs variācijas gēnos ir pasargātas no tādām izmaiņām, kas dzeguzi pārvērstu par vanagu, vai arī otrādi, t.i. mutācijas nepārkāpj vienas sugas robežas.
Aprīļa beigās ezera ķauķi (acrocephalus scirpaceus) ir atlidojuši no tālās Āfrikas un sāk vīt ligzdas. Daži ezera ķauķi kļūs par dzeguzes upuriem, jo arī dzeguzes atlido šai pat laikā.
Ezera ķauķis ir tikai viens no divdesmit putnu sugām, kam dzeguze Eiropā pievērš uzmanību, bet Anglijā dzeguze interesēja par piecām putnu sugām un tās ir: Ezera ķauķis, pļavas čipste, sarkanrīklīte, peļkājīte un baltā cielava.
Mistisku apstākļu dzīta "paklausot Darvina ieteikumam" godīgā dzeguze nolemj kļūt par parazītu un ieperē savu olu svešā ligzdā un domājat, ka putniņš kam piespēlēja svešu olu to nepamanīs. Šai video fragmentā redzams, ka ezera ķauķis izmet no ligzdas olu, jo tā nav tāda, kā pašas dētā. Ja pat pieņem absurdo un sen atmesto Lamarka teoriju pie kuras pieturējās Darvins, tad varam konstatēt, ka negodīgās dzeguzes izmirtu un paliktu godīgās dzeguzes, jo savus gēnus tālāk nodotu tikai tās dzeguzes, kas izdzīvoja, jo neeksperimentēja, t.i. nemainīja savu uzvedības formu.
Dzeguzei paklausot Darvina ieteikumam nāktos ne tikai pārkrāsot savu olu līdzīgi tām pie kurām gribētu ieperēt savu olu, bet arī krietni samazināt izmērā, lai tā stipri neatšķirtos, pretējā gadījumā viņas plāns tiktu atklāts un negodīgās dzeguzes izmirtu un paliktu tikai godīgās.
Dzeguzes tiek dalītas tā saucamajās ekoloģiskajās rasēs, katra dzegužu rase dēj olas, kas atbilst to upuru olu krāsojumam un formai. Katra dzeguze ir spējīga dēt tikai vienu olu tipu, t.i. katra dzeguze specializējas.
Dzeguzei vajag ne tikai izdēt "pareizu" olu, t.i. tādu, kas neatšķirtos, bet arī vajag noteikt pareizu dēšanas laiku, jo pāragru vai par vēlu iedēta ola radītu problēmas un tiktu apdraudēts dzeguzes plāns.
Dzeguze ievēro arī ligzdā esošo olu skaitu, lai tas saglabātos nemainīgs, viņa var vienu olu norīt vai arī izmest.
Evolūcijai nopietnas problēmas sagādā dzeguzēna uzvedība, jo tas pabeidz savas mātes iesākto plānu. Tikko izšķīlies dzeguzēns no ligzdas izmet citas olas un pat putnēnus, ja tādi jau ir izšķīlušies.
Dzeguzēna mugura un kāju muskulatūra ir tā izveidota, ka tas spēj no ligzdas izgrūst olu vai arī putnēnu, kas arī no evolūcijas viedokļa nav iespējams, tas nozīmē, ka dzeguzēnam jābūt gan vēlmei, gan prasmei, gan iespējai (fiziskais spēks) izgrūst laukā savus konkurentus. Darvinisms nav spējīgs atbildēt: "Kā dzeguzēns dabiskās atlases rezultātā ieguva šīs visas prasmes."
Saskaņā ar evolūcijas teoriju šie visi nosauktie apstākļi nevarēja rasties uzreiz, bet radās dabiskās atlases veidā miljoniem gadu laikā. Var jau, protams, piesaukt mutāciju, kas veica nepieciešamās izmaiņas gēnos, bet tad nāktos pieļaut, ka mutācija ir notikusi ļoti strauji un ļoti mērķtiecīgi, kas atkal ir pretrunā ar pašu evolūcijas teorijas sludināto nejaušības principu.
Jūlija sākumā dzeguzes gatavojas lidojumam uz Āfriku. No visiem putniem dzeguzēm ir īsākais ligzdošanas periods.
Dzeguzēna vecāki ir aizlidojuši uz Āfriku, bet pašam dzeguzēnam vēl pāris nedēļas jāpaaugas un tad tas arī dosies 5000 km garā lidojumā uz Āfriku, lai nākošajā gadā jau pats atlidotu uz Eiropu, lai realizētu savu viltīgo plānu.
Dzeguze vienā vasarā izdēj ne mazāk kā desmit olas. Ja pieņemam Darvina izdomājumu attiecībā uz dzeguzes evolūciju, tad jāpieļauj, ka sākumā kārtīgā dzeguze, kas vijusi savu ligzdu un paša perējusi savus mazuļus pakāpeniski sākusi "šmaukties" un pa kādai vai vairākām olām iedējusi citu putnu ligzdās eksperimentējot ar citu putnu uzvedību. No šī video fragmenta var konstatēt, ka profesors pats atzīst, ka, lai gan dzeguze pati neaudzina savas atvases viņas darbs nav no vieglajiem, jo pastāvīgi jāizseko citi putni, lai viņu ligzdā vajadzīgajā laikā iedētu olu. Ak, jā vēl jāpieļauj doma, ka topošai dzeguzei sākumā nebūtu "sajēgas" kuriem putniem drīkst piespēlēt un kuriem nē savu olu un tāpēc tā būtu eksperimentējusi ar vārnu, žagatu, pīļu, gulbju un citu putnu apšmaukšanu. Šie eksperimenti novestu pie tā, ka negodīgās dzeguzes vienkārši izmirtu saskaņā ar paša Darvina teoriju un paliktu tikai godīgās dzeguzes.
