Kristīgs viedoklis par evolūciju.
grēku plūdi
Mūsdienās praktiski netiek novērota fosiliju veidošanās, jo lai izveidotos fosilijas nepieciešams, lai dzīvie organismi tiktu ļoti ātri izolēti no skābekļa piekļūšanas. Daudzās fosilijas norāda uz to, ka bija visaptveroši plūdi, kuru rezultātā dzīvie organismi tika sajaukti kā lielā mikserī ar ūdens palīdzību un vēlāk atbilstoši to peldēt spējai izgulsnējās kopā ar kaļķi, māliem un citiem minerāliem. Pateicoties tam, ka minerāli piepildīja dzīvo organismu šūnas mums tagad ir pieejamas fosilijas.
Pasaules plūdi ir aprakstīti ne tikai Bībelē, bet arī daudzu tautu teikās un leģendās. Antropologi par pasaules plūdiem ir savākuši 59 nostāstus pie Ziemeļamerikas aborigēniem, 46 nostāstus centrāl un Dienvidamerikā, 31 nostāsts Eiropā, 17 nostāsti tuvajos austrumos, 23 nostāsti Āzijā un 37 nostāsti Austrālijā un tās apkaimē. Lai arī daudzajās dažādu tautu leģendās ir daudz dažādu atšķirību, tad tomēr to saturs sakrīt trijos punktos. Pirmkārt bija uzbūvēts kuģis, otrkārt pār pasauli nāca plūdi, kas iznīcināja visu dzīvo un treškārt ar šī kuģa palīdzību neliela cilvēku grupa tika izglābta.
Bībelē atronamie Noasa šķirsta apraksti atbilst mūsdienu priekšstatiem par kuģu būvniecību. Ja pārrēķina Bībelē minētās mērvienības metros, tad sanāk, ka Noasa šķirsta garums ir apmēram 150 m, platums 25 m un augstums 15 m. Noasa šķirsta garuma un platuma attiecības bija 6 pret 1, šāda izmēru attiecība garantē stabilu noturību uz ūdens. Mūsdienu kuģu būvniecība izmanto tieši šo garuma un platuma attiecību.
1959. gadā turku kara pilots no gaisa nofotografē objektu, kas atgādina ļoti liela izmēra laivu. Šī liellaiva atrodas Ararata kalnu grēdā 20 km attālumā no Ararata kalna uz plakankalna apmēram 2000 metru augstumā. Ronalds Vaits (saīsināti Rons), (Ronald Eldon Wyatt) organizēja vairākas ekspedīcijas uz Turciju un izpētījis šo objektu nonāca pie secinājuma, ka tas ir Bībelē minētais Noasa šķirsts. Šī objekta garums un platums ievērojot faktu, ka tas laika gaitā ir deformējies atbilst Bībelē aprakstītajam Noasa šķirstam. Ar metāla detektoru tika atklāta metāla klātbūtne, atzīmējot metāla atrašanās vietas ar lentām iezīmējās regulāras līnijas, kas norādīja uz šī objekta mākslīgu izcelsmi.
Rons pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam atklāja gandrīz divi ar pusi metri augstus un vairākas tonnas smagus trīs akmeņus, kas tika izmantoti, kā enkuri. Arheologiem ir labi pazīstami šāda veida akmeņi, kas gan ir krietni mazāki savos izmēros. Šie lielie akmeņi ir samērojami ar Noasa šķirsta lielajiem izmēriem. Ja kartē iezīmē šo akmeņu un Noasa šķirsta atrašanās vietu, tad mums atklājas virziens no kuras puses atpeldēja Noasa šķirsts. Uz akmeņiem var izšķirt trešajā gadsimtā iegravētus astoņus krustus, kas acīmredzot simbolizē Noasu viņa sievu un viņa trīs dēlus un viņu sievas. Zīmīgi, ka vietējo apmetni sauc par astoņu apmetni, bet ieleju vietējie sauc par astoņu ieleju, kas arī norāda uz Bībelē minētajiem astoņiem cilvēkiem, kas izglābās lielo plūdu laikā. Neparasti ir tas, ka tuvumā nav nevienas ūdens tilpnes, kas izskaidrotu šo akmens enkuru eksistenci šai vietā, tuvākā liela ūdens tilpne ir 120 km attālumā, kas atrodas dienvidrietumu virzienā, bet otra tuvākā ūdens tilpne atrodas 160 km attālumā uz ziemeļu pusi.
Akmens enkuri kalpoja, kā stabilizatori vētras laikā. Vēl Rons atrada sagrautu akmens stellu uz kuras ir attēlota kalnu grēda un tas, kas palicis pāri no Noasa šķirsta, kā to mēs redzam tagad.
Pateicoties molekulārajam skenerim tika atklātas gruntī esošās Noasa šķirsta klāja, korpusa un iekšējā izkārtojuma detaļas.
1991. gadā Rons atklāja metāla kniedes, ar kurām tika sastiprināti dēļi Noasa šķirstā. Šīs kniedes izgatavotas no sešu milimetru bieza metāla un diametrā bija deviņi centimetri.
Atrastais kuģis atbilst Bībelē aprakstītajam Noasa šķirstam. Ararata kalnos atrastais kuģis ir platāks nekā tas ir minēts Bībelē, bet šeit jāņem vērā deformācija, jo ir izjukušas starpsienas, kas saturēja Noasa šķirstu. Doktors Ekrems Arkugals (Dr. Ekrem Arkugal) nonāca pie secinājuma, ka Rona atrastais objekts ir sena kuģa atliekas.
Radara paraugdemonstrējuma laikā nelielā dziļumā tika atklāts dēlim līdzīgs objekts. Vietējais gubernators palūdza to izrakt un atdeva Ronam tālākai izmeklēšanai. Izrādījās, ka atrastais nu jau pārakmeņojies objekts ir salīmēts no vairākiem dēļiem. Koka struktūra norādīja uz to, ka koks, kuru izmantoja Noasa arkas būvniecībai ir audzis pirms pasaules plūdiem. Pēc plūdiem augošajiem kokiem ir skaidri saredzamas gadskārtas, bet pirms plūdiem kokiem nebija gadskārtu, jo visu laiku bija silts laiks un tie auga nepārtraukti.
148. psalmā 4. pantā teikts: "Teiciet Viņu, jūs debesu debesis un jūs ūdeņi, kas pāri debesīm augšā."
Bībelē lasām: "Seši simtajā Noas mūža gadā, otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, pārplūda lielo dzelmju avoti un tika atvērti debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis." Daudzi pētnieki ir pārliecināti, ka pirms lielajiem plūdiem zemeslode bija ietīta puscaurspīdīgā ūdens tvaiku apvalkā un sabrūkot šim ūdens tvaika apvalkam bija iespējams lietus, kas ilga četrdesmit dienas un naktis. Pirms plūdu pasaule nepazina tādas parādības, kā vējš, varavīksne un lietus.
Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka ūdens tvaika apvalks zemi aizsargāja no radiācijas un tāpēc pirms plūdu laikā cilvēki dzīvoja vairākus simtus gadu, kā arī šis apvalks radīja uz zemes siltumnīcas efektu. Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka agrāk bija daudz siltāks un uz zemes neeksistēja aukstie poli, jo uz zemes visur atrodam tropisko augu atliekas, pat ieskaitot mūsdienu polāros rajonus. Pēc plūdu laikā parādās vējš, kas veidojas tāpēc, ka ir krasa temperatūras atšķirība starp poliem un ekvatoru. Šis ūdens tvaika apvalks varēja radīt uz zemes lielāku gaisa spiedienu, kā rezultātā atmosfērā bija vairāk skābekļa.
Arī evolūcionāri noskaņotie zinātnieki atrodot izrakumos gigantiskas spāres, kuru spārna garums bija viens metrs, nonākuši pie slēdziena, ka tais laikos bija iespējams pat divas reizes vairāk skābekļa.
Ir atrasti 6 m garš degunradzis, spāre, kuras spārnu izvērsums ir viens metrs, 45 cm garš tarakāns, simtkājis 1,8 metri, 60 cm garš sienāzis, 18 metrus garas vilka vāles, 2,5 m garš bebrs, Teksasas štatā atrasts 3 metrīgs ēzelis, 4 m gara ķirzaka. Ķirzakas nekad nepārstāj augt un tas nozīmē, ka pie divkārša skābekļa daudzuma pietiekama daudzuma pārtikas un citu labvēlīgu apstākļu tās varēja izaugt lielas un mēs tās sauktu par dinozauriem.
Dienvidamerikā Peru tika atrasts gigantiska t.i. trīsmetrīga sliņķa un bruņuneša pārakmeņojušies ķermeņi, kas tika novērtēti, kā pieci miljoni gadus veci.
Zinātnieki pētot dzintarā ieslēgto gaisu atklāja, ka tai laikā gaisā bija divas reizes vairāk skābekļa. Ja mēs dzīvotu atmosfērā ar divreiz lielāku spiedienu un divreiz lielāku skābekļa daudzumu mūsu organisms justos daudz labāk, kā arī rētas un ievainojumi sadzītu daudz ātrāk un efektīvāk, to pierāda mūsdienu terapija ar skābekļa vannām. Cilvēkus veiksmīgi ārstē izmantojot barokameras piepildītas ar skābekli.
Japāņu pētnieks Kimuri savā laboratorijā pie divkārša atmosfēras spiediena audzēja tomātus. Viens stāds divu gadu laikā izauga piecu metru augstumā un atnesa 907 tomātus, bet vēl pēc septiņiem gadiem tas jau bija divpadsmit metrus augsts un atnesa 15 tūkstošus tomātu, arī paši augļi bija krietni lielāki nekā tas ir parasti. Šis eksperiments norāda uz to, kāda varēja izskatīties pasaule pirms plūdiem, jo šādi augtu arī pārējie augi, dzīvnieki un, protams, cilvēki.
Divkāršais skābekļa daudzums labvēlīgi iespaidoja visu dzīvo, tāpēc nav jābrīnās, ka Bībele stāsta par cilvēkiem, kas dzīvoja 900 gadu.
Kāda krievu ekspedīcija Dienvidamerikā satikās ar cilvēku, kas palīdzēja ASV arheologiem. Šis cilvēks liecina, ka tika atrasti triju cilvēku kauli, kas augumā bija divreiz lielāki par mūsdienu cilvēkiem.
Pirmajā Mozus grāmatā 6. nodaļā 4. pantā lasām: "Tanīs dienās milži bija zemes virsū ..." Šeit runa iet par laiku pirms plūdiem, bet arī pēc plūdiem ir pieminēti milži ceturtajā Mozus grāmatā. 13.33 "Un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs". Acīmredzot divkāršais skābekļa daudzums būs iespaidojis arī cilvēkus. Indijā arheologi atklāja neparasti lielus milžus, šāda auguma cilvēks varētu bez problēmām sadzīvot ar dinozauriem, arī megalītiskās celtnes tādam milzenim nebūtu problēma uzbūvēt.
Bībele mums atklāj, ka ne tikai no augšas nāca ūdeņi, bet arī no pazemes izlija liels daudzums ūdens.
Dienvidamerikā Oljantaitamba (spāņu Ollantaytambo, kečua Ullantaytampu) ir saglabājusies no megalītiem kalnos celta pilsēta. Krievu ekspedīcija apsekojot šo pilsētu konstatēja, ka to nopostīja neparasti spēcīgi ūdens plūdi. Spēcīgas ūdens straumes virzīti megalītiskie bloki līdzīgi kompasa bultai norāda uz ūdens virzību pāri šai nocietinātajai pilsētai. Apsekojot šo kompleksu var redzēt, ka pēc šiem plūdiem vairs nevies nebija spējīgs atremontēt izpostīto kompleksu izmantojot megalītus, kas norāda uz to, ka šī pati spēcīgā straume ir iznīcinājusi arī būvētājus, jo visās vietās, kur ir vēlāk remontēts tika izmantoti maza izmēra akmeņi.
Divdesmitā gadsimta beigās "stiep stum" teorijas piekritēji nolēma ar vietējo iedzīvotāju palīdzību pārvietot vienu no akmeņiem, kas nebija no tiem lielākajiem, jo svēra tikai pāris tonnas. Šo akmeni spēja nolaist no kalna un pat pārcelt pāri upei, bet viss ar to arī apstājās, jo tagad to nācās stiept kalnā. Akmeņus, kas netika nogādāti celtniecības objektā un ir palikuši pusceļā, sauc par nogurušajiem akmeņiem. Šie nogurušie akmeņi arī norāda uz to, ka darbi tika pēkšņi pārtraukti un nekad vairs netika atjaunoti.
Pārceļoties uz Lieldienu salām mēs atkal konstatējam civilizācijas pēdas, kas cēla mūsu prātam neaptveramas megalītiskas konstrukcijas, bet arī šeit var redzēt iznīcinošās stihijas iedarbību, daudzas statujas, kas vairākas reizes smagākas nekā Stonhendžas megalīta blokiem ir nogāztas un sadauzītas. Akmeņlauztuvēs atrodam vairāk nekā trīs simtus aizsāktu un vēl nepabeigtu statuju. Daži grib iestāstīt, ka šīs statujas tika veidotas ļoti ilgi, tādā gadījumā ir ļoti neparasti, ka kaļ akmens statujas, bet par savu mitekli nemaz nepadomā, jo uz Lieldienu salām nav nevienas megalītiskas celtnes, kas liecinātu par šo civilizāciju. Viss iepriekš teiktais liecina, ka augstās civilizācijas pārstāvji ieradās, lai izveidotu statujas un aizbrauktu projām, bet darba procesā viņus pārsteidza lielie ūdens plūdi. Viens no Lieldienu salas nosaukumiem ir zemes pups, kas vedina domāt, ka pirms lielajiem plūdiem šī sala sakrita ar zemes asi uz ko netieši norāda statuju izvietojums, jo statujas izvietoja pa salas perimetru pagrieztas ar seju uz salas iekšieni.
Daudzie arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka bija grandioza un postoša katastrofa, kuras sekas mēs redzam arī tagad, ir atrasts kuģis, kas varēja kalpot par glābiņu cilvēkiem un dzīvniekiem. Paliek jautājums, vai šis kuģis bija pietiekami liels, lai tajā ietilptu astoņi cilvēki un daudzie dzīvnieki. Kopējais klāju laukums bija apmēram 9300 m2, kas ir vairāk nekā 20 standarta basketbola laukumi. Kopējais tilpums Noasa šķirstam bija apmēram 43 tūkstoši kubikmetru, kas pēc sava apjoma līdzinās 569 vagoniem domātiem lopu pārvadāšanai. Uz zemes eksistē vairāk nekā miljons dzīvnieku veidu un ļoti daudzi varēja izglābties arī bez Noasa šķirsta, tā piemēram Noasam nevajadzēja uztraukties par 21 tūkstoti zivju veidiem, par 1700 tunikātiem un kāpurhordaiņiem, par vairāk kā 6000 adatādaiņu pie kuriem pieder jūras zvaigznes un jūras eži, nebija jāuztraucas par moluskiem un zarndobumaiņiem, kā arī par sūkļiem un daudziem vienšūņiem. Zināms daudzums zīdītāju dzīvo ūdeni, tāpēc arī par tiem nebija jāuztraucas, tāpat var neņemt vērā dažu reptiļus un amfībijas un lieākais daudzums posmkāju, piemēram, omāri krevetes utt., daudzie tārpi un kukaiņi varēja izdzīvot arī bez Noasa šķirsta. Tiek lēsts, ka Noasa šķirstā vajadzēja ievietot 35 tūkstoši dzīvnieku, pieskaitīsim vēl izmirušos dzīvniekus un noapaļosim līdz 50 tūkstošiem. Noass varēja ņemt līdzi jaunus eksemplārus, tāpēc ja pieņem, ka dzīvnieks ir aitas lielumā, tad sanāk, ka 50 tūkstoši dzīvnieku aizņemtu tikai 37% no Noasa šķirsta.
Bībelē lasām, ka Dievs atveda pie Noasa dzīvniekus. Mēs zinām, ka dzīvnieki jūt briesmu tuvošanos un tāpēc dodas uz drošu vietu, šādā veidā Dievs varēja piespiest dzīvniekus atnākt uz noteiktu vietu, tāpēc Noasam atlika tikai atlasīt vajadzīgos dzīvniekus un ievest kuģī.
Iespējams dzīvniekiem uz Noasa šķirsta aktivizējās ziemas guļa un tāpēc apkopt šo lielo zvēru dārzu Noasam bija vieglāk, jo šādā stāvoklī dzīvnieki ir mazkustīgi un aprobežojas tikai ar dzīvības funkciju uzturēšanu.
Par kādreizējo ūdens klātbūtni liecina terasveidīgie izskalojumi, kas veidojas ūdens krātuvju malās viļņu iedarbības rezultātā. Šādas ūdens iedarbības pēdas mēs atrodam uz visiem kontinentiem, kas nozīmē, ka ūdens bija apklājis visus kontinentus. Svētie Raksti 103 (104 pēc citas numerācijas) psalmā saka, ka pacēlās kalni un lejas nogrima.
Ūdens notekot ielejās, kas veidojās saskaņā ar iepriekš minēto, piemirkušajā un mīkstajā gruntī izveidoja ļoti plašas un dziļas upju gultnes. Zemeslodes lielāko virsmas daļu joprojām pārklāj lielo plūdu ūdens, kas aizņem 70% ar vidējo ūdens dziļumu 3 km, bet vienā Klusā okeāna daļā dziļums sasniedz 11 kilometrus, pietam liels daudzums ūdens glabājas ledus veidā abos polos.
Gāze, nafta un akmeņogles ir veidojušies no koku, dzīvnieku un arī cilvēku mirstīgajām atliekām, kuras lielo plūdu ūdens sajauca un izgulsnēja slāņos. Tūkstošu gadu laikā temperatūras un spiediena rezultātā koksne pārvērtās par akmeņoglēm, bet dzīvo organismu atliekas par naftu, kuras blakusprodukts ir gāze. Mūsdienu pasaule izmanto Lielo plūdu sekas savā labā. Vajag lai mēs Lielo plūdu sekas izmantotu ne tikai materiālajām vajadzībām, bet padomātu par svētajos Rakstos teikto: "Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana."Mt. 24. p38,39
