Kristīgs viedoklis par evolūciju.
dinozauri
1944. gads Meksikas vidiene, Meksikas pilsētiņā Akambara avīžu tirāža pieauga divkārt, avīžu nosaukumos parādījās uzraksti "Pētnieki sarūpēs pasaulei pārsteigumu.", "Pasauli pārsteigs patiesība." Jau vairākas nedēļas uz El Toro kalna tika veikti izrakumi un Valdemārs Džulsrud (Waldemar Julsrud) cer atrast kaut ko unikālu.
Zinkārīgajiem pilsētniekiem par nožēlu šiem izrakumiem nebija nekāda sakara ar dārglietām, jo tika atrastas senas cilvēku un dažādu dzīvnieku figūriņas, tāpēc cilvēku interese noplaka. Pēc pāris gadiem Valdemāra Džulsruda atradums tomēr izsauca sensāciju, jo sāka runāt, ka šis atradums var radikāli izmainīt cilvēka priekšstatus par evolūciju. Daudzi zinātnieki izpētot šīs figūriņas nonāca pie slēdziena, ka cilvēks ir dzīvojis dinozauru laikos.
Lai pētītu no nacionālās vēstures un antropoloģijas institūta atbrauca vesela delegācija, zinātnieki atklāja, ka šajās figūriņās tika attēloti dinozauri, kas pārsteidza ar savu plastiskumu un reālismu, it kā mākslinieks tos būtu veidojis vērojot dabā, pat noteikt dinozaura veidu, kuram tas piederēja nesagādāja grūtības. Zinātne darvinisma iespaidā postulē, ka dinozauri izmira 50 miljoni gadu pirms cilvēka.
Lai pārliecinātos atraduma patiesumā uz Akambaru ieradās jauna pētnieku grupa, kas pati izvēlējās izrakumiem jaunu vietu un arī atklāja šāda tipa figūriņas, kas attēloja dinozaurus un sākotnēji apsveica ar neparasto atradumu.
Pāris nedēļas vēlāk daļa zinātnieku paziņoja, ka figūriņas ir viltotas tomēr otra daļa palika pie pārliecības, ka tās ir patiesas. Par to, ka tas nav viltojums liecināja neparasti lielais figūriņu skaits - vairāki desmiti tūkstoši figūriņu, lai izgatavotu tādu daudzumu figūriņu būtu nepieciešama fabrika, kuras tur nebija, pietam Akambarā vispār nenodarbojās ar māla veidošanu, kā arī šai meksikāņu provincē neatradās neviena cilvēka, kas orientētos dinozauros.
Pētot šo figūriņu kolekciju zinātnieki bija pārsteigti atklājot arī citus sen izmirušus dzīvniekus, tā varēja labi atpazīt zobenzobu tīģeri un zirgu sugu, kas kādreiz apdzīvojuši Dienvidameriku. Zinātnieki uzskata, ka ja šīs figūriņas būtu veidotas vairākus miljonus gadu atpakaļ tad māls jau būtu sadrupis. Samērā labi saglabājušos figūriņu izskats vedina uz domām, ka 3 - 4 tūkstoši gadu atpakaļ zemi apdzīvoja dinozauri. Zinātnieki uzsver, ka mēs patreiz esam atklājuši tikai apmēram 10% no visiem senatnē dzīvojošiem dinozauriem, ko apliecina fakts, ka katru mēnesi tiek atklāti vismaz divi dinozauru veidi. Tas, ka šīs figūriņas veidotas izmantojot par paraugu dzīvus dinozaurus liecina tas, ka šai kolekcijā ir attēloti tādi dinozauri, kurus cilvēki ir atklājuši pavisam nesen.
Par šo atklājumu ieinteresējas Čārlzs Hapgūts (Charles Hapgood), viņš arī uzsāk arheoloģiskos izrakumus un atklāj lielu daudzumu figūriņu. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tika konstatēts, ka figūriņas ir vairākus tūkstošus gadu senas, bet neskatoties uz to prese ietiepīgi to sauca par viltojumu, jo pēc viņu uzskatiem cilvēks nevarēja dzīvot līdzās dinozauriem. Darvinistiskā dogma neļāva pieņemt citu viedokli.
2000. gadā Akambarā atklāja muzeju, kur izvietoja apskatei vairāk kā 30 tūkstoši šo figūriņu.
Tiek postulēts, ka cilvēka un dinozaura ceļi nekad nav šķērsojušies, bet Akambarā atrastās figūriņas liecina par pretējo. Vēl 19. gs. franču biologi apgalvoja, ka cilvēki un dinozauri dzīvoja kopā un tika atrasti tik spēcīgi argumentējoši pierādījumi, ka pat darvinisti nespēja to noliegt. Atzīstot faktu patiesumu vajadzētu galu galā pārskatīt iestāvējušos darvinistisko ideoloģiju.
Pētot cilvēces kultūras mantojumu zinātnieki atrada vēl vienu pierādījumu tam, ka cilvēki un dinozauri dzīvoja kopā, jo praktiski visās tautās mēs atrodam pasakas, teikas un mītus par pūķiem, kas savā aprakstā ļoti līdzinās dinozauriem. Mēs pat atrodam pierakstus par viduslaikiem, kur pieminēts, kā sv. Juris nogalina pūķi.
Polijā Krakovas pilsētā ir uzstādīts piemineklis pūķim, 17. gs. izdevuma grāmatā ir apraksts par pūķi, kas dzīvojis Vaveles (Wawel) kalna Krakovas apkaimē, šai grāmatā ir arī gravīra, kas attēlo pūķi, kas uzbrūk aitām un gans bailēs bēg projām.
1966. gadā profesoram Haviero Kabrero (Javier Cabrera) bērnības draugs uzdāvina akmeni ar neparastas zivs attēlu, kas atgādina celekantu, kas tika atrasts senā indiāņu apbedījuma vietā. Profesoru Kabrero tas ieinteresē un viņš iepērk veselu kolekciju šādu akmeņu, ārsts būdams viņš interesējas vairāk par tiem, kur attēlota kāda aina, kas saistīta ar medicīnu. Uz šiem akmeņiem tiek attēlots, gan tas, ka cilvēks cīnās ar dinozauriem, gan to, ka dažus medī un citus izmanto, kā mājdzīvniekus, izmantojot kā transporta līdzekli. Kabrero nosūta akmeņus ekspertīzei un saņem apstiprinošu atbildi tam, ka šie akmeņi ir ļoti seni. Pagājušā gada septiņdesmitajos gados šie akmeņi tiek izstādīti muzejā un kļūst par patiesu sensāciju.
Uz Iki akmeņiem ir attēlotas ainas, kur var redzēt gan to, ka ar dinozauriem cīnās, gan to, ka tos medī līdzīgi mamutiem, gan to, ka tie tiek izmantoti, kā transporta līdzeklis.
Tehnisko ekspertu viedoklis attiecībā uz Iki akmeņiem tika nopublicēts, bet to noignorēja gan vēsturnieki, gan arheologi, bet sensāciju noklusināt neizdevās, tāpēc tiek organizēta provokācija pret Kabrero. Ar viltus liecinieku palīdzību tiek paziņots, ka šie akmeņi ir viltoti un profesors Kabrero esot kļuvis par viltotāju upuri, pietam nevienu pat neuztrauca fakts, ka provokācijas rezultātā sagatavotie akmeņi stipri atšķīrās no oriģināliem, jo galvenais uzdevums bija panākt, lai cilvēki neuzskatītu, ka cilvēki ir dzīvojuši reizē ar dinozauriem.
Profesors Haviero Kabrero savu dzīvi veltīja šo neparasto artefaktu kolekcionēšanai, daudzus šādus akmeņus Kabrero atrada, kad tuvumā tekošā upe nomainīja savu gultni. Četrdesmit gadu laikā Kabrero savāca vairāk, kā 11 tūkstošus šo neparasto artefaktu, daudzi no šiem akmeņiem ir arbūza lielumā, bet daži sver 500 kg un ir pusotra metra augstumā, jāatzīmē, ka šādus akmeņus parasts amatnieks ar primitīvām metodēm nespētu apstrādāt. Kabrero interesēja attēli, kas saistīti ar medicīnu un uzskata, ka šie akmeņi ir sava veida bibliotēka attēlos.
Krievu vēsturnieks Andrejs Žukovs kopā ar kolēģiem no ASV 2004. gadā vienā no braucieniem uz Peru sīki izpētīja Iki akmeņus. Akmeņus aplūkoja ar mikroskopu, kas tiek izmantots kriminālistikā un apstiprināja šo akmeņu patiesumu. Pretēji viedoklim, kas saka, ka šie akmeņi ir viltoti netika atklātas grafīta vai marķiera pēdas, kas paliek uz akmens zīmējot attēlu, kuru vēlāk vēlās izgrebt. Netika arī atklāta metāla klātbūtne, jo tāda paliek, ja kāds mēģina akmeni apstrādāt ar metāla instrumentiem un pats galvenais, grebuma vietās atklāta tāda pati oksīda kārta kā uz paša akmens, kas liecina, ka akmens ir ļoti sen apstrādāts. Pētniekus pārsteidza arī tas kā tika iegravēti attēli, uz daudziem akmeņiem atklāja attēlus, kas bija veidoti zemā reljefa tehnikā, ko var panākt izmantojot tikai dimanta griezni.
Kopš brīža, kad 18. gs. laikā tika atklāti dinozauri, tie izsauca interesi visās paaudzēs. Kā vienu no dinozauru izzušanas iemesliem min kāda liela meteorīta sadursmi ar zemi. Teksasas štatā Paluksi upes krastā ir atrasti dinozauru pēdu nospiedumi, kas datēti kā 100 miljonu gadu veci, pats interesantākais, ka tur atrasti arī cilvēka pēdu nospiedumi. Kārlis (Carl Edward Baugh) stāsta, ka bija dzirdējis par atrastajām cilvēka pēdām līdzās dinozaura pēdām, bet šīs ziņas uzņēma ļoti skeptiski, līdz pats ar to nesaskārās, kas viņu šokēja. Sākotnēji daži paziņoja, ka šīs pēdas ir viltotas ar mērķi piesaistīt tūristus. Kārlis atklāja pēdas, kas beidzas pie iežu sanesuma un izteica domu, ka šīs pēdas turpinās zem sanesuma iežiem, kurus norokot apstiprinājās viņa izteiktais pieņēmums, kas arī apliecina šo pēdu autentiskumu.
Petersons (Dale Peterson) pirmo reizi šīs pēdas ieraudzīja 1984. gadā un pirmā doma bija, ka šīs pēdas ir pārāk labi saglabājušās, pētot pēdu nospiedumus nonāca pie slēdziena, ka tās nav viltojums, jo lai pagatavotu viltojumu nāktos cietā iezī ar kādu instrumentu izgrebt pēdu un jau sacietējušā iezī nevarētu radīt iežu sablīvējumu, kas rodas cilvēkam atsperoties mīkstā gruntī, kas gadu laikā mineralizējoties kļūst par iezi.
1940. gadā Amerikas muzejs sadarbībā Teksasas universitāti noņēma kaļķa slāni zem kura atradās dinozauru pēdu nospiedumi. Šos pēdu nospiedumus izrāda cilvēkiem pie katras iespējas, bet tos kur redzami arī cilvēku pēdu nospiedumi nerāda nevienam it kā to nemaz nebūtu. 1969. gadā tika uzņemta dokumentālā filma "Footprints in stone" pēdu nospiedumi akmenī. Šai dokumentālajā filmā tiek stāstīts par dinozauru un cilvēku pēdu nospiedumiem. Pieaicinātie zinātnieki bija vienisprātis, ka atrastie pēdu nospiedumi pieder cilvēkveidīgai būtnei, kas staigājusi uz divām kājām, bet divi evolucionāri noskaņotie zinātnieki nevēlējās pieņemt faktus, jo tie nesaskan ar oficiālo "zinātnes" nostāju šai jautājumā.
Pārakmeņojies cilvēka pirksts, kas atrasts vienā slānī ar dinozauriem un tiek datēts, vairāk kā 100 miljoni gadus vecs. Skenējot šo pirkstu var skaidri atšķirt ādu, iekšējos audus, kaulu un saistaudus, šādu efektu viltojot nav iespējams iegūt. Ja kāds izgrebtu no ieža pirkstu, tad skenējot atklātos, ka nav ne kaula, ne saistaudu.
1977. gada aprīlī japāņu zvejas kuģis Zuiyo Māru no jūras pie Jaunzēlandes krastiem izcēla 1800 kg smagu jau sākušu trūdēt dzīvnieku. Kuģa biologs nomērīja, nosvēra un paņēma no šī dzīvnieka audu paraugus, drīzumā pasauli aplidoja sensācija - japāņu zvejnieki ir noķēruši beigtu pleziozauru. Japānas valdība šī aizvēsturiskā dzīvnieka atklāšanu atzina par galveno gada notikumu.
Dinozauru atliekas skaidri norāda, ka nav nekādas iedomātas pārejas no rāpuļiem uz dinozauriem, jo ir atrasts tūkstošiem dinozauru pārakmeņojušos atlieku, bet nevienas pārejas formas. Mēs atrodam jau pabeigtas dinozauru formas un nevienas pārejas, tā piemēram var minēt viena raga dinozaurus un trīs ragu dinozaurus, bet nevienas pārejas, jo šie dinozauri atšķiras ne tikai ar ragu skaitu, bet ar savu izmēru un formu. Patiess zinātnieks vadīsies pēc faktiem ne vis pēc kādas teorijas, tas nozīmē, ka ja tiek atklāti fakti, kas apgāž teoriju, tad tiek atmesta teorija ne vis viltoti vai noklusēti fakti, kā to mēdz darīt evolucionisti.
