kosmoloģija pret evolūciju
Ateistiskais domāšanas veids nebija nekas jauns cilvēces vēsturē un tas tika balstīts uz pieņēmumu, ka matērija ir mūžīga, līdz ar to atkrita nepieciešamība pēc Radītāja. Ideju par matērijas mūžīgumu no jauna dienas kārtībā pacēla Emanuēls Kants, bet zinātne izspēlēja nejauku 'joku', jo sagrāva tēzi par matērijas mūžīgumu.
1929. gadā Edvīns Pauels Habls (Edwin Powell Hubble) pētot zvaigžņotās debesis nonāca pie slēdziena, ka visums izplešas. Edvīna Habla pieņēmums par visuma izplešanos balstās uz viņa novēroto sarkano nobīdi galaktiku un zvaigžņu spektrā. Izdarot pieņēmumu, ka visums izplešas nonākam pie secinājuma, ka tas iepriekš ir bijis kompakts. Lielā sprādziena teorijas piekritēji saka, ka sākumā radās mazs matērijas punkts, kas uzsprāgstot izmeta uz visām pusēm elemantārdaliņas, kas vēlāk kaut kā savienojās un izveidoja visu visumu.
Noteikti katrs no jums ir pamanījis, ka garāmbraucošas mašīnas vai motocikla skaņa mainās atkarībā no tā vai tas tuvojas vai attālinās. Tuvojoties mēs dzirdam augstu skaņu, jo skaņas viļņi tiek saspiesti, bet attālinoties mēs dzirdam zemu skaņu, jo skaņas viļņi tiek izstiepti, līdzīgi notiek arī ar gaismu, kas atnāk no zvaigznēm un galaktikām. Ja kosmiskie objekti mums tuvojas, tad to gaismas spektrs nobīdās uz violeto pusi un to sauc par violeto nobīdi, bet ja attālinās tad novirze ir uz spektra sarkano daļu un to sauc par sarkano nobīdi, jo sarkanai gaismai ir garāks viļņa diapazons.
Ateistiskās propagandas atbalstītāji bija ne pa jokam sabijušies par jauno teoriju, kas skaidroja, ka pasaule nav mūžīgi eksistējusi, bet ir radusies Lielā sprādziena rezultātā un tāpēc nav brīnums, ka enerģiski uzbruka Lielā sprādziena teorijai. 1989. gadā žurnālā Nature Džons Merdoks rakstā ar nosaukumu 'Nost ar Lielo sprādzienu' raksta, ka teorija par Lielo sprādzienu nav pieņemama no filozofiskā viedokļa, jo tā nepārprotami atbalsta viedokli par pasaules radīšanu.
Sarkanajai nobīdei var būt arī citi iemesli. Kā piemēru var minēt melno caurumu un galaktikas, kas tajā tiek ierautas un atrodas tuvumā pie notikumu horizonta. Tagad mēs zinām, ka visu galaktiku centros ir melnie caurumi, kas ir pārliecinoši pierādīts ar Habla teleskopa palīdzību 1994. gadā. Saskaņā ar teorētiķu aprakstiem melnie caurumi var būt divās fāzēs, aktīvajā un pasīvajā, ko arī atklāja astronomi. Galaktikas ar aktīvo melno caurumu centrā izpaudās, kā kvazāri, kas enerģiski uzsūca sevī apkārtesošo matēriju.
Turpretī pasīvos melnos caurumus atklāja pateicoties to lielajai gravitācijai, kas piespieda zvaigznes pārvietoties ar neiedomājami lielu ātrumu, t.i. tuvu gaismas ātrumam.
Novērojamās biežās galaktiku sadursmes liek apšaubīt secinājumu par visuma izplešanos balstoties uz sarkano nobīdi, jo visumam izplešoties galaktikām vajadzētu attālināties vienai no otras un tas izslēgtu iespēju galaktikām sadurties, tāpēc jāpieņem, ka sarkanā nobīde ir saistīta ar citiem faktoriem.
Nepareizās formas galaktikas liecina par galaktiku sadursmēm.
Balstoties uz jau iegūtajiem attēliem no kosmosa astrofiziķi ir izveidojuši Andromedas un mūsu galaktikas sadursmes scenāriju, kuras rezultātā no šīm divām galaktikām izveidosies viena jauna elipsveidīga galaktika. Ja mēs dzīvotu Andromedas galaktikā iespējams mēs novērotu violeto nobīdi un runātu par visuma saraušanos.
Gan nepareizās formas galaktikas, gan elipsveida galaktikas liecina par vētrainiem notikumiem galaktiku dzīvē, kas beidzas ar šo gigantisko objektu sadursmi. No iepriekš teiktā var secināt, ka galaktiku sadursme ir bieža parādība, kas ir pretrunā ar teoriju, kas apgalvo, ka visums izplešas.
Lai glābtu savas pozīcijas materiālisti izgudroja jaunu teoriju par pulsējošo visumu, kas ir pretrunā ar zinātnieku teikto, jo ja Lielā sprādziena laikā izplešanās ātrums būtu mazāks vai lielāks par vienu miljardo kvadrātā daļu no vajadzīgā ātruma, tad matērija vai nu atkal sakristu atpakaļ vai nu izklīstu un neko neizveidotu. Pieļaut, ka šāds scenārijs notiek vienreiz jau ir fantastikas vērts, bet apgalvot, ka tas notiek mūžīgi ir absurds.
Mēģināsim aptvert, ko 'zinātnieki' t.i. tie, kas atbalsta evolūciju, mēģina mums iestāstīt. Mūsu galaktika sastāv no 100 līdz 200 miljardiem zvaigžņu, vēl jāpieskaita planētas pavadoņi, komētas un citi kosmiskie objekti, kas savukārt sastāv no atomiem, kas savukārt sastāv no elemntārdaliņām, kuras zinātne jau ir atklājusi un kuras visdrīzāk nekad arī neatklās, jo tām vajadzētu būt tik mazām, ka tās vairs nepadotos izpētei, jo izveidot instrumentu, kas darbotos subatomu līmenī cilvēkam nav pa spēkam. Mūsu galaktika ir 100 tūkstoši gaismas gadu diametrā, t.i. ja mums būtu iespēja lidot ar gaismas ātrumu, tad no galaktikas vienas malas līdz otrai nāktos lidot 100 tūkstoši gadu. Gaismas gads ir attālums, ko gaisma var paveikt viena gada laikā. Gaisma pārvietojas ar ātrumu 300 tūkstoši kilometru sekundē, tad iegūstam, ka gada laikā gaisma nolidotu ap 10 triljoniem kilometru. Mūsu galaktika nav vienīgā, jo uz šo brīdi atklāts 100 miljardi.
Salīdzinājumam varam aplūkot mūsu saules sistēmas objektus un to cik tie mazi izskatās attiecībā pret zvaigznēm, kuras jau ir atklātas. Skatoties uz to visu cilvēks sāk saprast, ka ir puteklis un ka kosmoss un tā objekti ir izveidoti. Kad komunistiskā terora organizatoram Vladimiram Iļjičam Ļeņinam kāds draugs ieteica palūkoties uz zvaigznēm, tad proletariāta vadonis rupji atteica: 'Ko tur skaties vai gribi dieviņu ieraudzīt'. Šī atbilde norāda uz to, ka 1917. gada apvērsuma organizators labi saprata, ka Meistaru var atpazīt pēc tā darbiem.
Ak, jā astronomi ir pārliecināti, ka mēs neredzam lielāko daļu matērijas, jo tā nav uztverama un šī iemesla dēļ to sauc par tumšo matēriju, bet par kuras eksistenci liecina gravitācija. Daudzi astronomi uzskata, ka tumšā matērija aizņem 90% no visas matērijas, bet Kembridžas astronomi Neil Trenthman, Ole Moller un Enrico Ramirez-Ruiz pārliecināti, ka mūsu uztverei ir pieejama tikai viena simtā daļa.
Cilvēka organismā ir apmēram 100 triljoni šūnu (1 triljons 1000000000000), bet viena šūna ir 100 tūkstoši reižu lielāka par atomu (H ūdeņradis), atomi savukārt sastāv no elementārdaliņām, kas visas bija saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju sakoncentrētas vienā bezgalīgi mazā punktā, kas uzsprāga un izveidoja visu visumu, no kura mēs uztveram tikai niecīgu daļu, jo lielāko matērijas daļu aizņem tumšā matērija. Puff un vienā acumirklī bezgalīgi mazā punktā no nekā uz reizes rodas visa matērija koncentrētā veidā.
Laikā, kad tika izveidota teorija par Lielo sprādzienu, jau eksistēja cita teorija, kas tika matemātiski aprakstīta un saucas par Švarcšilda rādiusu
, kur G ir gravitācijas konstante, M ķermeņa massa un c gaismas ātrums. No šī aprēķina izrietēja, ka ķermenim var būt tik liela gravitācija, ka pat gaisma nespētu pārvarēt gravitācijas pievilkšanas spēku un tāpēc šāds objekts būtu neredzams. Mūsdienās šī teorija ir apstiprināta ar faktiem un nu vairs neviens nešaubās par melno caurumu eksistenci.
Teorija par melno caurumu, kurai sākumā nepiegrieza pienācīgu uzmanību ir apstiprināta ar astronomiskajiem novērojumiem. Šis fakts liek zinātniekiem pārskatīt galaktiku un zvaigžņu rašanās teoriju, jo tagad jāņem vērā melno caurumu eksistence. Kā jau tika minēts, ka aktīvie melnie caurumi galaktiku centros izpaužas, kā kvazāri, kas uzsūc sevī apkārt esošo matēriju. Zvaigznes un citi kosmiskie objekti uz mūžiem pazūd no mūsu redzesloka melnajā caurumā, kas ir pretrunā ar Lielā sprādziena teoriju, kas pēc savas būtības apgalvo, ka tukšumā pats no sevis rodas viens supersmags melnais caurums, kas uzsprāgst un rada visumu ar galaktikām zvaigznēm un citiem kosmiskajiem objektiem.
