Kristīgs viedoklis par evolūciju.
instinkti pret evolūciju
Vērojot brīvā dabā dzīvnieku uzvedību mēs apbrīnojam viņu 'gudrību'. Paēdusi lapsa pārpalikušo gaļu aprok zemē, tā teikt nebaltai dienai, kad nebūs ko ēst. Viss mainās, kad mēs to pašu lapsu ievietojam būrī, jo tagad lapsas 'gudrība' izskatās muļķīga, jo viņa imitē gaļas aprakšanu stūrī. Šis un daudzi citi piemēri rāda, ka dzīvnieki vadās pēc instrukcijas, ko sauc par instinktu.
Augsti attīstītu dzīvnieku uzvedība mākslīgos apstākļos izskatās neveikla un pat nejēdzīga, kur nu vēl kukaiņu uzvedība.
Tik 'primitīva' būtne, kā kukainis ir apveltīts ar lielu daudzumu instrukciju, kā rīkoties un kuru instrukciju uzskatīt par primāru. Aplūkosim mārītes rīcību divu spēku (gravitācija un gaisma) iedarbībā. Dabiskos apstākļos šie spēki vienādi iedarbojas uz mārīti, jo saule spīd no augšas un arī orgāni, kas uztver gravitāciju kukaini neapzināti virza pretēji gravitācijas iedarbībai, t.i. uz augšu, jo tur vajag būt saulei - siltumam, gaismai. Ja mārīti ievieto mākslīgi veidotā vidē, kur 'saule' spīd no apakšas, tad mārītes instinkts liek virzīties uz leju, jo tieksme uz gaismu ir primāra.
Evolucionisti grib iestāstīt, ka gan dzīvais organisms, gan instrukcijas šim organismam ir veidojušās nejauši - mutāciju veidā. Iedomāsimies kaudzi ar datoriem, kas tiek uzspridzināti un šī sprādziena rezultātā izveidojas viens superdators un plus vēl pie tā visa uz tā cietā diska pati par sevi saveidojas šim datoram attiecīga operētājsistēma, teiksiet, ka tā ir pasaka, bet tieši to arī grib iestāstīt evolucionisti un pietam to vēl bezkaunīgi sauc par zinātni.
Ir veikti tūkstošiem un pat miljoniem eksperimentu, kā arī tika novērotas radioaktīvo un ķīmisko avāriju sekas un nav atklāta neviena derīga mutācija, jo visas mutācijas, lai kā tas evolucionistiem nepatiktu veicina kroplību, bet ne iedomāto pilnveidošanos un viena organisma pārtapšanu citā.
Zinātnieki atklājuši, ka dzīvie organismi cīnās ar mutācijām, vieniem tas izdodas labāk citiem sliktāk. Tika atklāts, ka mīdijas spēj veiksmīgi cīnīties ar radiācijas negatīvo ietekmi, kas bojā informāciju DNS molekulā tā pasargājot organismu ne tikai no negatīvām mutācijām, bet arī no 'labvēlīgām'. Vieglas peļņas alkstošie jau 'ražo' ģenētiski modificētos augus un vēlas modificēt pat cilvēku, tāpēc ir vērts aplūkot, kā tad notiek jaunu īpašību iedēstīšana DNS molekulā.
Nav iespējams ar šķērēm izgriezt vajadzīgo DNS gabalu un ar pinceti iebakstīt cita organisma DNS iekšienē. Šķēru un pincešu vietā tiek izmantotas ļoti agresīvas baktērijas un vīrusi, jo tie prot savu DNS iekopēt sveša organisma DNS ķēdē. Kā tas notiek: sākumā tiek paņemta vajadzīgā šūna, kuras īpašības gribam pārnest uz citu organismu, izdalām DNS un iznīcinām 'nederīgos' DNS posmus, tad ievadam vīrusā. Modificēto vīrusu ievadām šūnā, kuru gribam 'uzlabot' un vīruss sevi iekopē saimnieka šūnas DNS molekulā kopā ar tam pievienoto bagāžu. Modificētajā organismā (tomātā, sojā, kukurūzā u.t.t.) ir 'iekopēts' ne tikai mums vajadzīgais DNS posms, bet arī blakus posmi, kas netika iznīcināti, jo līdzinājās mums vajadzīgajam DNS posmam un, protams, pats vīruss bonusā. Mums pat nav nojausmas, kā šis 'iekopētais' vīruss uzvedīsies ilgākā laika posmā, tāpēc to var nosaukt par bumbu ar laika degli.
Ģenētiķu sākotnējā eiforija, kas saistījās ar genoma izpēti ir izplēnējusi. Tas, ko mums līdz šim skaidroja, ka ir atklāts cilvēka genoms aizņem mazliet vairāk par 1% no visas DNS molekulas, jo pārējos 98,99% zinātnieki 'mīļi' nosauca par DNS atkritumiem un tāpēc tiem nepievērsa uzmanību. Pēc apjoma šis viens procents līdzinās apmēram 35 tūkstošiem gēnu. Salīdzinot cilvēka un citu dzīvo organismu gēnus (šī viena procenta ietvaros) nonāca pie secinājuma, ka mēs ne ar ko īpaši neatšķiramies no sliekas, mušiņas, cūkas vai arī pērtiķa, tāpēc pērtiķi, kā mums tuvāku 'radinieku' nekā citi dzīvie organismi nevaram nosaukt. Šī iemesla dēļ zinātnieki spiesti pievērsties tiem 98,99%, kurus viņi iepriekš 'mīļi' nosaukuši par DNS atkritumiem. Var droši apgalvot, ka zinātnieku vēlme tēlot Dievu balstoties tikai uz vienu procentu no atklātajiem gēniem ir ne tikai muļķīgs pasākums, bet arī noziedzīgs. Šo situāciju var pielīdzināt kāda orgāna transplantācijai izmantojot par apgaismojumu vienu jāņtārpiņu, kas pakārts pie griestiem prožektora vietā.
Mēs apbrīnojam arhitektūras pieminekļus un zinām, ka tos ir veidojis cilvēka ģēnijs, bet ar skaidru sirdi un acīm aplūkojot dzīvos organismus mums atklājas visuma Arhitekts - Dievs. Vērojot dzīvniekus secinām, ka tie ir ideāli piemēroti dzīvei savā vidē, vai tā būtu sauszeme, ūdens vai gaiss. Tikko izšķīlušies bruņurupuči zina, ka tiem vajag doties uz jūru, spāres, odi un citi kukaiņi zina, ka vicinot spārnus tie var pacelties gaisā un ir lidotspējas virtuozi. Rodas iespaids, ka dzīvnieki nāk pasaulē jau apmācīti.
Pieņemsim, ka mums ir klase ar miljards skolniekiem un šiem skolniekiem ir uzdots miljards reižu pārrakstīt operētājsistēmas DOS kodu. Var būt pilnīgi pārliecinātam, ka pārrakstot miljards reižu visi skolnieki pielaidīs vismaz vienu kļūdu un tik pat var būt pārliecinātam, ka neviena kļūda vai vairāku kļūdu kombinācija nepanāks to, ka DOS kods pārvērstos par Windows XP vai Windows 7 un tas vēl nebūtu ne tuvu tam, ko mēģina mums iestāstīt evolucionisti, ka ģenētiskais kods var pats no sevis modificēties un pilnveidoties, jo lai šo apstākli izpildītu, tas ir garantētu pilnīgu nejaušību, tad būtu nepieciešams uzdot šo darbu pērtiķiem. Bet pati lielākā problēma pastāv tanī, kā varēja rasties pirmais DNS nejaušu kombināciju rezultātā un tie, kas apgalvo, ka tas varēja notikt saucami par izcilākajiem pasaku teicējiem.
