Kristīgs viedoklis par evolūciju
dzīvo organismu kompleksā uzbūve - nereducējamais kompleksum
Maikls Bihi (Michael Behe) bioķīmijā ieviesa tādu jēdzienu, kā nereducējamais kompleksums. Šo jēdzienu uzskatāmi var nodemonstrēt ar peļu slazda palīdzību, kas sastāv no sekojošiem elementiem: 1. āķis ēsmai, 2. spēcīga atspere, 3. stieple, kas izliekta rāmja veidā, 4. fiksējošā stieple, kas satur rāmi un 5. platforma, uz kuras viss iepriekš minētais tiek stiprināts. Ja iztrūktu kaut vai viens no šiem elementiem, tad nedarbotos viss mehānisms, peļu slazds neķertu peles.
webmMaikls Bihi aplūkojot grāmatā baktērijas viciņas konstrukciju nonāca pie slēdziena, ka tas līdzinās motorlaivas motoram ar visām tās sastāvdaļām un tas nevarēja rasties nejauši, lai šāds mehānisms rastos ir nepieciešams saprāts, kas to ir izplānojis un izveidojis. Šo brīnišķīgo mehānismu var ieraudzīt pie 50 tūkstoškārtīga palielinājuma, kas nebija iespējams ar mikroskopiem, kas eksistēja Darvina laikos, jo pat pašu šūnu un vienšūņus Darvina laikos varēja tikko saskatīt primitīvajos mikroskopos, tāpēc Darvins un viņa laika biedri nosprieda, ka šūna nav nekas vairāk, kā apvalks piepildīts ar protoplazmu.
Darvina teorijas ietvaros nav iespējams izskaidrot nejaušu un pakāpenisku baktērijas viciņas rašanos, jo to nepieļautu paša Darvina izgudrotais evolūcijas virzītājs - dabiskā atlase. Lai dabiskā atlase pieņemtu, kādu orgānu vai organoīdu, tam jābūt nokomplektētam ar visām nepieciešamajām sastāvdaļām, kas nepieciešamas šī orgāna darbībai, pretējā gadījumā jaunais orgāns organismam ne tikai nedotu nekādu priekšrocību, bet tieši pretēji mazinātu organisma izdzīvošanu. Jāpiezīmē, ka Darvina teorija paredz daudz sarežģītāku orgānu, tādu, kā acs, auss vai arī sirds ir radušies pateicoties nelielām un pakāpeniskām izmaiņām. Natural Selection is daily and hourly scrutinising, throughout the world, the slightest variations; rejecting those that are bad and adding up all that are good.
Iedomāsimies ainu no iedomātās dzīvo organismu evolūcijas pirmsākumiem. Kāda baktērija kaut kādā veidā ir tikusi pie viciņas un pat spējusi to piestiprināt pie sava šūnas apvalka, bet nenes nekāda labuma šai baktērijai, jo nav vēl izveidojušiem organoīdi, kas šo viciņu piespiestu kustēt un tādējādi ļautu šai baktērijai pārvietoties. Saskaņā ar paša Darvina teoriju šī viciņa tiktu atmesta, jo tā nedotu nekādu priekšrocību cīņā par izdzīvošanu.
Eksistē ļoti daudz vienšūņu organismu, cilvēks savas pirmās dienas arī uzsāk kā vienšūnas organisms. Šī pirmā šūna sadalās un rodas jaunas šūnas, kas ir identiskas sākotnējai, ja nebūtu augstākā saprāta, kas šai šūnai ir licis tikai cilvēkam raksturīgas iezīmes, tad izveidotos bezformīga audu masa, kas nekad un nekādi nekļūtu par cilvēku.
Šūnas topošajā cilvēka organismā sāk pārveidoties un pārgrupēties, tā sāk veidoties smadzenes ar daudzajām nervu šūnām, kuru skaits uz ceturto dzīves mēnesi sasniedz 100 miljardus, bet sākas šis process ar cilvēka dzīves trešo nedēļu, kad vienas minūtes laikā dalīšanās procesā rodas 500 tūkstoši jaunu nervu šūnu. Jāpiezīmē, ka šis process nav haotisks, jo smadzenes ir ļoti komplicēts orgāns. Jāatzīst, ka lai izveidotu 100 miljardus savienojumu ir vajadzīgs saprāts, kas vada šo procesu, bet mēs zinām, ka šūnas nav apveltītas ar saprātu, tātad jāpieļauj, ka augstākais saprāts ir izveidojis mehānismu, pateicoties kuram jaunās šūnas zina kur viņām jābūt un kādām tām jābūt.
Sākotnēji vienādās šūnas, kam ir viens un tas pats DNS sāk neredzamas rokas vadītas veidot nākamā cilvēka smadzenes, skeletu, asinsvadus un visus pārējos orgānus.
Dažas no šūnām sāk ritmiski pulsēt un vēl pēc kāda laika šīs pulsējošās šūnas sāk grupēties kopā, tā liekot pamatus sirdij. Šūnas, kas vairojās neatkarīgi viena no otras apvienojas, lai izveidotu asinsrites sistēmu. Pastāv jautājums, kā šīs šūnas zina, ka tām vajag apvienoties un izveidot vēnas un artērijas un tas ir tikai viens jautājums uz ko zinātne pašreiz atbildēt nespēj. Asinsvadu kopējais garums sasniedz vairāk kā 40 tūkstoši kilometru, kas ir vairāk nekā zemeslodes apkārtmērs.
Piektajā dzīves nedēļā parādās rokas un kājas. Dažas šūnas sāks veidot delnu ar visiem pirkstiem, kas līdzinās pleznai, bet tad notiek pats neparastākais, jo daudzas rokas šūnas sāk pašiznīcināšanās procesu, pietam šis pašiznīcināšanās process nav haotisks, bet aptver vietu, kur iepriekš bija 'plezna'. 'Pleznu' veidojošās šūnas pašiznīcinās un tā izveidojas rokas ar pirkstiem, kas ir atdalīti viens no otra, pietam šis process apstājas tieši tai brīdī, kad izveidojas atsevišķi pirksti.
Šūnām nav ne mazākas nojausmas, kas topošajam cilvēkbērnam nāksies staigāt un tomēr šīs šūnas izveido kājas.
Sestajā dzīves nedēļā sāk veidoties acis. Šūnas seko Dieva ieliktai instrukcijai un pakāpeniski veido dažādas acs daļas. Vienas šūnas veido radzeni citas zīlīti un vēl citas veido redzes nervus, pietam katra šūna apstājas pie sava organoīda robežas.
Topošajam cilvēkam šūnas paklausot Dieva likumam izveido ausis, kas cilvēkam ļaus dzirdēt. Viss iepriekš teiktais norāda uz mērķtiecīgu šūnu darbību, bet aplūkojot šūnu konstatējam, ka tā nav saprātīga un nākas atzīt Dievu, kas ir cilvēka un arī visas pasaules Radītājs.
