Kristīgs viedoklis par evolūciju.
bezmugurkaulnieki
Atradumi atklāj fosilo dzīvības formu trūkumu Zemes garozas divās zemākajās trešdaļās (tā dēvētais pirmskembrija periods). Tad pēkšņi parādās liela attīstītu dzīvības formu pārpilnība. Vecākie ieži, kuros atrastas fosilijas, ir no tā saucamā kembrija perioda. Kembrija slāņu nogulās ir miljardu miljardiem augsti attīstītu dzīvības formu fosiliju. Visas galvenās bezmugurkaulnieku dzīvības formas ir atrastas kembrija perioda iežos. Šie dzīvnieki ir tik komplicēti, ka zinātnieki lēš - to attīstībai būtu nepieciešami vismaz 1,5 miljardi gadu. Ja evolūcija tiešām ir patiesa, pirmskembrija iežos vajadzētu atrast miljardiem kembrija dzīvības formu evolucionāro priekšteču. Taču, kā secinājis slavenais bioķīmiķis Dveins T. Gišs: 'Pirmskembrija slāņos nav atrasta neviena pārliecinoša daudzšūnu fosilija! Nebaidoties no iebildumiem, var apgalvot, ka nav atrasts neviens kembrija faunas evolucionārais priekštecis, ja tāds vispār ir bijis.' Fosilie atradumi atklāj, ka dzīvība lielā daudzveidībā, sarežģītībā un pārpilnībā parādījusies pēkšņi, neattīstoties ne no kādiem priekštečiem! Izrakteņi noteikti neliecina par pakāpenisku organisko evolūciju. Tie apliecina pārdabisku radīšanu.
Trilobīta acs
Lai gan mūsdienās trilobīts nav sastopams, tas tomēr atklāj to asprātīgo konstrukciju un jēgu, kas dabā ir tik izplatīta parādība. Atšķirībā no cilvēka acs lēcām, kas sastāv no dzīviem organiskiem audiem, trilobīta acis bija veidotas no neorganiskā kalcīta. Līdz ar to daudzas trilobītu lēcas ir saglabājušās pārakmeņojušās, ļaujot paleontologiem tās vispusīgi izpētīt. Un viņu atklājumi ir patiesi iespaidīgi. Atšķirībā no cilvēka acs, kas sastāv no vienas lēcas, trilobīta acij, atkarībā no apakšklases, bija īpaša dubultlēcas konstrukcija ar attiecīgi 100 līdz 15 000 lēcām katrā acī. Šī īpašā konstrukcija ļāva trilobītiem nevainojami un bez izkropļojumiem redzēt zem ūdens. Šādu lēcu konstruēšanai ir jāzina Abes sinusu likums, Fermā princips un vairāki citi optikas likumi. Tās, šķiet, rūpīgi veidojis ārkārtīgi kompetents zinātnieks, un kreacionists teiktu, ka tā tas tiešām ir!
Kukaiņi ir vienīgie bezmugurkaulnieki, kuriem piemīt fenomenāla spēja lidot, ļaujot tiem dzīvot dažādās vidēs. Kukaiņiem ir raksturīga lielāka daudzveidība nekā citiem bez mugurkaulniekiem. Ir aprakstīts aptuveni 1 miljons sugu. Kukaiņa spārns ir teicami konstruēta lidošanas ierīce, kas var izdarīt ļoti spēcīgus vēzienus. Kukaiņu spārnu kustības ir ārkārtīgi sarežģītas, tās veido pacelšana un nolaišana, garenveida kustības, vēršana uz iekšu un nolaidenā stāvoklī un citas sarežģītas spārnu kustības, tos salokot un izliecot. Daudzi kukaiņi spēj lidināties uz vietas un pat lidot atmuguriski. Veicot nevienādas spārnu kustības abās pusēs, dažas kukaiņu sugas spēj lidot sāniski vai griezties ap savu galvu vai asti. Dažiem kukaiņiem, piemēram, bitēm, lapsenēm un mušām, izcila lidošanas prasme jāapvieno ar mazu spārnu laukumu. Medus bite nemaz nevarētu darboties savā stropā ar lieliem spārniem. Bet samazināto spārnu laukumu kompensē straujie spārnu vēzieni. Dažām vabolēm spārnu kustināšanas biežums ir 55 reizes sekundē, bet bite izdara vairāk nekā 200 vēzienu sekundē. Knislis vienā sekundē izdara 1046 spārnu vēzienus! Kukaiņu lidošanas spēja ir īsts inženierzinātnes brīnums, kas parāda Dieva godību, varu, spēku un gudrību. Svētie Raksti apliecina, ka Dieva darbi atklāj Viņa neredzamās īpašības, tāpēc cilvēkiem, kuri nepieņem patiesību, nav ar ko aizbildināties (Romiešiem 1:20).
Piedāvāju aplūkot skudru iekausētu dzintarā, kuras vecums datēts 20 - 30 miljoni gadu.
Tagad aplūkosim mūsdienās nofotogrāfētas skudras.
Mjā!!! Ar šo eksemplāru ir vēl trakāk, 100 miljoni gadu un nekādas cieņas pret evolūcionistiem. Skudras - kukaiņi, kas neskatoties uz fanātisku evolūcionistu ticību savai teorijai pat pēc 100 miljoniem gadu negrib būt citādākas.
Gavassāpes evolūcijas piekritējiem sagādā arī fakts, ka skudras tāpat, kā daudzi citi kukaiņi ir sabiedriski un veic darba dalīšanu, vieni aprūpē mazuļus, citi piegādā barību, citi būvē un remontē un nepieciešamības gadījumā kļūst par karavīriem aizstāvot savu pūzni no nelūgtiem viesiem. Pūzni skudras izveido tik izturīgu, ka to neaizskalo pat lietusgāzes un tas necaurmirkst.
skudru un augu simbioze
Skudras piedalās augu izplatīšanā, augu sēklas nejauši pametot vai arī izveidojot sēklu krājumus. Dažiem augiem ir ļoti cietas sēklas, kuras skudras nevar ēst un tomēr skudras šīs sēklas vāc un izplata. Šādu izplatīšanas procesu sauc mirmekohorija. Šo augu sēklām ir ēdami piedēkļi, saukti elaiosomas, ar specifiskām, skudras pievelkošām, piedevām. Elaiosomas ir dažādas pēc saviem izmēriem, formas un krāsas un dažādās proporcijās satur lipīdus, proteīnus un ogļhidrātus. Skudras atrastās sēklas paņem un aiznes uz savu ligzdu, kur elaiosomas tiek izbarotas kūniņām. Cietās sēklas tiek atstātas nebojātas, tātad dzīvotspējīgas, vai nu kādā vecā pūžņa galerijā vai novietotas netālu no pūžņa, kur veidojas sēklu sakopojumi.
Mirmekohorija ir izplatīta visā pasaulē, galvenokārt triju veidu augiem: ziemeļu puslodes augiem, kuri attīstās agri pavasarī, Austrālijas un Āfrikas mūžzaļiem augiem, tropu augu sabiedrībām. Pie mirmekohoriem augiem pieder 1500 Austrālijas, 1300 Āfrikas augu sugas, bet pārējā pasaulē izplatīti aptuveni 300 mirmekohoro augu sugu (Gullan, Crenston 1994).
Šī simbioze ir izdevīga skudrām ar to, ka augu elaiosomas tām noder kā barība. Mirmekohorijas process augiem var dot priekšrocības starpsugu konkurencē attiecībā pret citiem augiem izplatīšanās ziņā. Augu sēklu nogādāšana pazemē pasargā sēklu no bojā iešanas ugunsgrēkā, tiem dzīvniekiem, kas auga sēklu var iznīcināt. Skudru ligzdās ir barības vielām bagāta vide, kas auga sēklai nodrošina labvēlīgu mikroklimatu augšanai un attīstībai.
māņskorpions
Piedāvāju aplūkot vienu eksemplāru dzintara gabaliņā, kura vecumu lēš ap 24 miljoniem gadu.
Tagad aplūkosim tādu pašu, sveiku un veselu mūsdienu eksemplāru.
Vabole karotāja (soldier beetle) , tās arsenālā ir ķīmisks ierocis ar ko atbaidīt uzbrucējus. Šis eksemplārs atklāts 24 miljoni vecā dzintara gabalā.
Kara rūpniecībā ir nodarbināts liels skaits inženieru un datoru, bet evolūcijas piekritēji grib pateikt, ka šī vabole un viss dzīvais nejauši izveidojās daudzu miljonu gadu laikā. Ak vai, ko tad šī vai kāda cita vabole un citi kukaiņi darīja šos 20 - 30 vai 100 miljonus gadu, ka nekādi negrib atbalstīt evolūcijas teoriju.
šļācējskrejvabole - vaboļu karamāksla
Šī mazā vabole ir ar iespaidīgu aizsardzības sistēmu apbruņots kukainītis. Ienaidnieka apdraudēta, šī enerģiskā vabolīte no caurulītēm savā pakaļgalā nelaimīgā agresora purnā raida kodīgas +100° C karstas - neciešami dedzinošas - gāzes strūklu.
Lai noskaidrotu, kādā veidā šļācējskrejvabole veic savu iespaidīgo ķīmisko varoņdarbu, tās sāka pētīt vācu ķīmiķis Hermans Šildknehts.
Viņš uzzināja, ka vabole savas sprāgstvielas izgatavo, sajaucot kopā divas ļoti bīstamas ķīmiskas vielas (hidrohinonu un ūdeņraža peroksīdu).
Vēl gudrajam kukainītim krājumā ir inhibitors, kas vaboli pasargā no ķīmisko vielu priekšlaicīgas reakcijas, ļaujot tās uzglabāt bezgalīgi ilgi.
Kad tuvojas plēsējs, piemēram, varde, vabole uzkrātās ķīmiskās vielas iešļāc divās izvadcaurulītēs un īstajā brīdī pievieno vēl vienu ķīmisku vielu (antiinhibitoru jeb aktivatoru). Tas dezaktivē inhibitoru, un nabaga uzbrucēja degungalā notiek spēcīgs sprādziens. Vai šāds brīnumains un sarežģīts mehānisms varētu attīstīties pakāpeniski miljoniem gadu laikā?
Pat īss šī pieņēmuma apskats atklāj tā neiespējamību. Atbilstoši evolucionārajai domāšanai tūkstošiem vaboļu paaudžu bija sevi spridzinājušas fatālos evolucionāros eksperimentos, neveiksmīgi sajaucot bīstamās ķīmiskās vielas. Galu galā tās atklāja maģisko formulu, bet kā ar inhibitora sintēzi? Nav nepieciešams izveidot inhibitoru, ja nav divu ķīmisku vielu, kuru savienošanos nepieciešams aizkavēt. Savukārt, ja ir abas ķīmiskās vielas, bet nav inhibitora, ir jau par vēlu, jo ir noticis sprādziens. Šāds ķīmisku vielu komplekts nevarētu rasties bez saprātīgas plānošanas.
Tomēr pieņemsim, ka mazajai vabolītei kaut kā izdevās vienlaicīgi iegūt abas ķīmiskās vielas un inhibitoru. Iegūtais maisījums vabolei tomēr neko nedotu, jo būtu pavisam nekaitīgs. Lai vabole to varētu izmantot, šķīdumam vēl ir jāpievieno aktivators. Un atkal mums ir jātic, ka nabaga vabolītes tūkstošiem paaudzēs jauca un uzglabāja šīs ķīmiskās vielas bez kāda konkrēta iemesla vai labuma, līdz beidzot tika iegūts īstais aktivators. Tagad nu tā ir kaut ko sasniegusi! Ar izveidoto aktivatoru tā tagad var sevi uzspridzināt, sagraujot izsalkušā plēsēja nodomus.
Ak, jā, vabolei vēl ir jāizstrādā divas izvadcaurulītes un precīza sakaru un laika koordinācijas sistēma, lai kontrolētu un regulētu sprādziena virzienu un izšķirošo brīdi. Mēs atkal nonākam pie tā paša: mazās bezrūpīgās vabolītes tūkstošiem paaudzēs aizrāvās ar uguņošanu uzspridzinoties, līdz tām izdevās iemācīties pārvaldīt savus jaunatklātās spējas. Kāda varētu būt motivācija šādai postošai, pakāpeniskai evolūcijai izmēģinājumu un kļūdu ceļā? Evolūcijā it visam ir jābūt lietderīgam un ar loģisku mērķi, pretējā gadījumā nekas nekad neveidotos. Bet šāds process šķiet pilnīgi bezjēdzīgs. Būtu arī neiespējami, ka visa aizsardzības sistēma izveidotos vienlaicīgi. Taču dabā pārpārēm ir sastopami šādi nevainojamas koordinācijas piemēri. Atliek vienīgi secināt, ka mazā, apbrīnojamā šļācējskrejvabole ir būtisks apliecinājums mērķtiecīgai radīšanai, jo tādam brīnumam nav cita racionāla izskaidrojuma.
bite
Bite kopā ar ziedputekšņiem iemūžināta dzintarā pirms 20 - 30 miljoniem gadu.
Foto no bites iekdienas mūsdienās.
Bite ir apbrīnojams kukainis, tā ievāc nektāru, apputeksnē ziedus, aizlido tālu no sava stropa un zina atpakaļceļu, pietam bites izlūki 'izstāsta' citām bitēm, kur var atrast bagātīgus nektāra krājumus, kā arī bites ir izcili arhitekti.
Bites neveido ne apaļus, ne četrstūrainus, ne trīsstūrainus ne vēl kādas citas formas, kā vienīgi sešstūrainas vaska šūnas. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka tieši šāda forma dod vislielāko izturību. Nekādos nogulumiežos vai fosīlijās nav atrasts, ka bites būtu eksperementējušas un veidojušas savādākas formas šūnas.
Bites kā arī citi kukaiņi redz ultravioleto gaismu un ak tavu brīnumu tieši nektāra un apputeksnējamās vietas ultravioletajā gaismā izskatās savādāk.
pienene parastajā gaismā
pienene ultravioletajā gaismā
Kā lai evolūcijas piekritēji izkaidro to ka kukaiņi izmanto tik perfektu veidu, kā maskēšanās, pietam to dara gan tie kam uzbrūk plēsēji, gan arī paši plēsēji.
Pamēģiniet atšķirt, kur ir zieds un kur ir kukainis?
Zirneklis ar gudru ziņu nokrāsojies tādā pašā krāsā, kā zieds.
kode
Evolūcijas piekritēji parasti min kožu Biston betularia krāsojuma maiņas gadījumu Anglijā kā spilgtu mūsdienu neodarviniskās evolūcijas piemēru.
Visos laikos ir pastāvējušas gaišas, vidēji tumšas un tumšas krāsas kožu šķirnes.
Pirms industriālās revolūcijas koku stumbri kopumā bija gaišāki, un gaišas krāsas kodes spēja labāk maskēties; turpretī tumšās kodes putni varēja vieglāk pamanīt un noķert. Rezultātā tumšo kožu daudzums veidoja pavisam nelielu daļiņu no kopējā kožu īpatsvara. Attīstoties rūpniecībai, vides piesārņojums palielinājās, koku stumbri kļuva tumšāki, un četrdesmit piecu gadu laikā situācija mainījās. Mančestras apkaimē, piemēram, 95 procenti kožu bija tumšā krāsā.
Bet vai tiešām tā bija evolūcija? Pavisam noteikti var apgalvot, ka nē! Šis process neko jaunu neradīja. Tas neradīja lielāku sarežģītību un sakārtotību. Tumšās nokrāsas kodes bija eksistējušas vienmēr. Gaisa piesārņojums tikai mainīja gaišo un tumšo kožu īpatsvara proporcijas. Lai gan ar kodēm nebija notikušas nekādas evolucionāras izmaiņas, šis gadījums ilustrē dabiskās izlases principu. 1971. gada izdevuma 'Origin of Species' (Sugu izcelšanās) priekšvārdā L. Harisons Metjū atzīmē: 'Kožu gadījums ir lielisks dabiskās izlases jeb piemērotāko izdzīvošanas piemērs dabā, taču neliecina par evolūcijas norisi, jo, lai kā mainītos gaišo, vidējo un tumšo šķirņu īpatsvars, šīs kodes ir un paliek Biston betularia. Par spīti šiem acīmredzamajiem faktiem, daudzas mācību grāmatas un enciklopēdijas vēl arvien min kodi kā evolucionārās attīstības piemēru. Piemēram, International Wildlife Encyclopedia šo gadījumu raksturo kā 'visefektīgāko evolucionāro pārmaiņu, ko cilvēks jebkad ir novērojis.'
Kā kārtējo sugu nemainīguma piemēru var minēt augļu mušiņu jeb drozofilu. Tūkstoši šo mušu paaudžu ir izaudzēti laboratorijās, un šajā laikā ir uzkrāta informācija par drozofilas radioaktīvo apstarošanu. Varētu domāt, ka šādos apstākļos būs panākta kaut kāda tās evolucionāra attīstība. Taču, lai gan ir radīts milzum daudz mutāciju, kas izraisa kroplības, neviena jauna evolucionāra dzīvības forma nav izveidota. Augļu mušiņa joprojām ir tā pati augļu mušiņa.
Jūs noteikti būsiet pamanījuši, ka daudzu tauriņu spārnus rotā 'acis'.
Šajā gadījumā tauriņi aizsargā sevi baidot savus ienaidniekus - putnus ar viņu ienadnieku, piemēram pūci, rādot savam ienaidniekam lielas acis.
Kā gan tauriņš var zināt par savu ienaidnieku ienaidnieku un uzgleznot sev uz spārniem acis, pietam visai reālistiski, pat ar visu atspīdumu acs zīlītē, jābūt godīgam un jāsaka, ka nejaušību rezultātā tas nav iespējams, bet gan tikai mērķtiecīgi un to ir padarījis Dievs.
