Cilvēka izcelšanās.
Nav nekādu starpposmu vai pārejas formu, kas vestu no pērtiķveidīgā līdz cilvēkam. Evolucionistu atsaukšanās uz cilvēkveidīgajām fosilijām, ko izmanto cilvēces evolūcijas pierādīšanai, ir vai nu īsta pērtiķa, vai cilvēka fosilijas, vai arī ne viens, ne otrs. Nav nekādu zinātniski pamatotu pierādījumu, kas liecinātu, ka tās būtu pārejas posma starp pērtiķi un cilvēku fosilijas.
Tā dēvētie cilvēkpērtiķi, kurus uzskata par savienojošo posmu starp cilvēkiem un pērtiķiem, parasti tiek nosaukti to atrašanas vietas vārdā, piemēram, Nebraskas cilvēks, Javas cilvēks, Pekinas cilvēks u.tml. Mēs tuvāk aplūkosim dažus svarīgākos cilvēkveidīgo pērtiķu atradumus un novērtēsim rekonstruētās cilvēka evolūcijas ticamību.
Nebraskas cilvēks
Nebraskas cilvēku 1922. gadā atrada Harolds Kuks pliocēna nogulumiežos Nebraskā. Par šo jaunatklāto evolūcijas ķēdes posmu, kas it kā dzīvojis pirms miljons gadiem, tika daudz un plaši rakstīts. Kāds tad bija Nebraskas cilvēka zinātniskais pamatojums? Viens vienīgs zobs! Tieši tā; tika atrasts viens pats zobs! Pasaules izcilākie zinātnieki šo zobu aplūkoja un novērtēja kā pierādījumu aizvēsturiskas rases eksistencei Amerikā. Pēc vairākiem gadiem tika atrasts viss dzīvnieka skelets, kuram piederēja agrāk atrastais zobs. Izrādās, ka zobs, pēc kura tika konstruēts Nebraskas cilvēks, piederēja izmirušas cūku sugas pārstāvim. Kāds apkaunojums zinātniskajām aprindām! Lieki piebilst, ka par atklāto kļūdu netika pārāk plaši rakstīts. Mēs varam daudz mācīties no šīs "neapšaubāmās liecības", kuru tik bieži izmanto cilvēku pārliecināšanai. Līdzīgs atklājums, kas arī tika balstīts uz vienu pašu zobu, bija Dienvidrietumu Kolorādo cilvēks. Tagad ir zināms, ka šī "cilvēka" zobs īstenībā piederējis zirgam! Cik asprātīgi un iztēles bagāti reizēm var būt zinātniskie "eksperti"! Iedod viņiem tikai vienu zobu, un viņi izveidos veselu aizvēsturisku cilvēces rasi.
Javas pitekantrops
Viens no slavenākajiem antropoīdiem ir Javas cilvēks, Pithecanthropus erectus (tulkojumā - uz divām kājām staigājošs pērtiķveidīgais cilvēks). Viņu 1891. gadā atrada doktors Eižens Dubuā, protams, pārliecināts evolucionists. Dubuā atradums sastāvēja no galvaskausa augšdaļas, kreisā augšstilba kaula fragmenta un trīs dzerokļa zobiem. Lai gan šī liecība bez šaubām ir pilnīgāka par vienu pašu zobu, tā tomēr ir fragmentāra. Atliekas turklāt netika uzietas vienuviet, bet savāktas aptuveni divdesmit metru rādiusā. Tās arī netika atklātas vienlaicīgi, bet gada laikā. To visu vēl vairāk sarežģī tas, ka atliekas tika atrastas senā upes gultnē kopā ar izmirušu dzīvnieku kauliem. Neraugoties uz to, evolucionisti pārliecināti pavēstīja, ka Javas pitekantrops dzīvojis pirms aptuveni 750 000 gadu. Kaut arī "speciālisti" gribētu, lai mēs ticam, ka šie fragmenti sniedz pietiekamu informāciju veselas aizvēsturiskas rases rekonstruēšanai, tomēr rodas daži jautājumi. Piemēram, kā, balstoties uz tik trūcīgām liecībām, iespējams kaut ko tik pilnīgi un ar tādu pārliecību rekonstruēt? Kā "speciālisti" var būt droši, ka visi fragmenti piederēja vienam un tam pašam organismam? Izrādās, pat "speciālistu" domas stipri dalās attiecībā uz šo fosilo fragmentu identifikāciju. No divdesmit četriem Eiropas zinātniekiem, kuri atradumu novērtēja, desmit teica, ka tie ir pērtiķa kauli; septiņi - ka īsta cilvēka kauli; bet vēl septiņi apgalvoja, ka tie pieder meklētajam pārejas posma pārstāvim. Ap atradumu virmoja pretrunas, un zinātnieku domas dalījās. Slavenais profesors Virhovs no Berlīnes teica: "Nav pat nekādu pierādījumu, ka šie kauli piederējuši vienam un tam pašam radījumam." Pats Dubuā vēlāk mainīja savu viedokli. Viņš galu galā secināja, ka šie kauli būs kādas gibonu sugas pārstāvja atliekas. Bet šos faktus par pasaules slaveno Javas cilvēku nevar uzzināt, aplūkojot apšaubāmos muzeja eksponātus vai lasot dogmatiskās mācību grāmatas. Javas pitekantropa (un tāpat cilvēces evolūcijas) apšaubāmais raksturs tiek vai nu ignorēts, vai paslēpts zem "zinātniskā fakta" maskas. Pēdējā piezīme attiecībā uz Javas pitekantropu. 1926. gadā Javā tika atrasts vēl viens Pithecanthropus, precīzāk, tā skeleta fragments. Arī šis atklājums tika pasludināts par lielu sasniegumu, par pavisam noteikti trūkstošo ķēdes posmu. Tomēr tas izrādījās izmiruša ziloņa ceļgals.
Piltdaunas cilvēks
Piltdaunas cilvēka atliekas 1912. gadā atklāja Čārlzs Dousons (vietējais notārs un dabaspētnieks amatieris). Viņš kādā Piltdaunas grants karjerā Saseksas grāfistē Anglijā bija atradis dažus kaulus, zobus un primitīvus darbarīkus. Viņš tos parādīja doktoram Artūram Smitam Vudvordam, ievērojamam Britu Muzeja paleontologam. Antropologi paziņoja, ka atliekas ir aptuveni 500 000 gadus vecas. Šim atklājumam sekoja publikāciju plūdi, un muzejos un grāmatās Piltdaunas cilvēks tika sumināts kā nozīmīgākais tālaika atklājums. Par Piltdaunas cilvēka tēmu tika aizstāvētas aptuveni 500 doktora disertācijas. Gan jau šis atradums izturēs laika pārbaudi un nostiprinās evolūciju kā zinātnes faktu!? Bet nebija lemts! Viss bija labi līdz 1956. gada oktobrim, kad tika atklāta krāpšana. Žurnāls Reader's Digest publicēja rakstu ar nosaukumu "Lielā Piltdaunas krāpšana", kas bija kopsavilkums publikācijai izdevumā Popular Science Monthly. Izmantojot jaunu metodi kaulu datēšanai, kas bija balstīta uz fluora satura mērījumiem, tika konstatēts, ka Piltdaunas cilvēka kauli ir viltojums. Tālākie pētījumi atklāja, ka žokļa kauls faktiski piederējis pērtiķim, kas bija dzīvojis tikai pirms piecdesmit gadiem. Zobi un kauli to patiesās identitātes slēpšanai bija piesūcināti ar kālija bihromātu. Neīstais Piltdaunas cilvēks bija meistarīgi apmānījis visus "speciālistus", kuri to popularizēja ar vislielāko pārliecību. Saskaņā ar M. Baudenu: ".. atbildīgs par šo viltoto fosiliju ievietošanu Piltdaunas bedrē bija Tejārs de Šardēns." Tejārs ir vairāku filozofiska satura grāmatu autors, kurās viņš cenšas saskaņot evolūciju ar kristietību. Zaudējis pacietību, velti meklējot pārliecinošus pierādījumus Darvina teorijai, Tejārs acīmredzot vēlējās palīdzēt evolūcijas teorijai, nepieciešamo trūkstošo posmu vienkārši safabricējot. Jāpiezīmē, ka Piltdaunas cilvēku vairāku paaudžu garumā varēja aplūkot valsts muzejos un par viņu lasīt mācību grāmatās. Interesanti, kas vēl nākotnē atklāsies par cilvēces evolūcijas šībrīža "faktiem"? Tas tikai vēlreiz liek apšaubīt "speciālistu sprieduma" ticamību. Cik patiesi ir Svēto Rakstu vārdi, kas saka: "Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi (muļķi)." (Romiešiem 1:22).
Piedāvāju aplūkot 2000. gada izdevuma ilustrēto faktu enciklopēdiju, kurā Piltdaunas viltojums maigi nosaukts par Piltdaunas joku.
Arī enciklopēdijā minētie gadu skaitļi ir neprecīzi. Un vispār ir nekorekti enciklopēdijā, kas saucas par faktu enciklopēdiju publicēt teorijas, pietam tādas, kas tiek ar faktiem apšaubītas un apgalvot, ka evolūcijas piekritēju iedomas ir fakti.
PILTDAUNAS JOKS
Sākumā domāja, ka Piltdaunā (Anglija) atrastās cilvēka atliekas aizpildīs iztrūkstošo evolūcijas posmu starp pērtiķi un cilvēku. 1953. gada pētījumi pierādīja, ka galvaskauss ir no 14. gs. dzīvojuša vīrieša, bet žoklis - no 15. gs. orangutāna.
Neandertālietis
Neandertālieti atrada 19. un 20. gadsimta mijā Vācijā, Neanderas ielejas alā Diseldorfas tuvumā. Viņu atainoja kā uz divām kājām ne visai droši staigājošu mežonīgu zelli ar ieliektu krūškurvi un pasludināja par pārejas posma būtni starp cilvēkiem un pērtiķiem. Vēlāk tika atklāti vēl citi neandertāliešu skeleti, un tagad mēs zinām, ka neandertālietis bija īsts divkājains cilvēks. Viņa galvaskausa ietilpība bija pat par 13 procentiem lielāka nekā mūsdienu cilvēkam. Nepareizie priekšstati par neandertālieti bija radušies divu faktoru dēļ. Pirmkārt, vainīga bija "ieprogrammēto" evolucionāro antropologu tendenciozitāte, un, otrkārt, fakts, ka atrastais indivīds, izrādījās, cieta no osteoartrīta (locītavu iekaisuma) un rahīta. Tagad neandertālietis tiek klasificēts kā Homo sapiens, pilnībā saprātīgs cilvēks.
Pat tāds evolūcijas teorijas rupors, kā National Geographic ir spiests atzīt, ka neandertālietis bija patiess cilvēks, kas dzīvoja kopā ar citiem cilvēkiem. 1908. gadā evolucionāri noskaņotais paleontologs Marselins Bul (Marcellin Boule) neandertālieti attēloja, kā pinkainu pus cilvēku, kāds tas ilgu laiku arī palika evolucionārajā literatūrā un nereti parādās vēl arī tagad, jo kādam ir "grūti" pārstrādāt mācību literatūru un atzīt patiesību.
Lūcija
Cilvēka evolūcijas modernie pieņēmumi ir saistīti ar fosiliju grupu - australopitekiem, un konkrēti, ar eksemplāru, ko dēvē par Lūciju. Tas ir skelets, no kura ir saglabājušies 40 procenti. Lūciju izrakumos Hadaras reģionā Etiopijā atrada Donalds Džohansons laikā no 1972. līdz 1977. gadam. Žurnāla National Geographic rakstā 1976. g. decembrī Džohansons apgalvoja: "Augšstilba kaula leņķis un plakanā ceļgala locītavas virsma .. pierāda, ka viņa staigājusi uz divām kājām." Taču jāpiemin, ka augšstilba ceļgala locītava, ko min kā "pierādījumu" tam, ka Lūcija staigājusi stāvus, tika atrasta vairāk nekā 60 metru dziļākā slānī un vairāk nekā trīs kilometrus tālāk! Turklāt ceļgala locītava bija ļoti sadrupusi; līdz ar to Džohansona secinājums ir pilnīgi spekulatīvs. Anatoms Čārlzs Oksnards, ar datormetodi analizējot skeletu proporcijas, secināja, ka australopiteki nav staigājuši stāvus, vismaz ne tā, kā cilvēki. Šajā sakarībā jāpiemin tas, ka šimpanzes ļoti bieži pārvietojas stāvus. Līdz ar to secinājums par Lūcijas staigāšanu uz divām kājām neko zinātniski nepierāda. Lūcija un tās radinieki būs tikai kāda no pērtiķu pasugām. Visbeidzot, ir apliecinājies, ka cilvēki uz divām kājām ir staigājuši jau pirms Lūcijas. Šajā sakarā jāpiemin Kanapoi cilvēkveidīgais un Kastenedelo cilvēks. Ja cilvēki ir pārvietojušies stāvus jau pirms Lūcijas, tad viņa neder evolucionārā priekšteča lomai. Ko lai saka:"Lūcija būs noteikti bijusi piromāne un jaudīgu spridzekļu veidotāja, ja jau viņas kauliņus savāca no apvidus 3 km rādiusā."
Cilvēka evolucionāro priekštecību balstīt uz šādām fragmentārām liecībām ir ārkārtīgi nedroši un maldinoši, īpaši, ja šīs liecības netiek pasniegtas pilnīgi godīgā veidā. To skaidri demonstrē pagātnē pieļautās rupjās kļūdas un atklātās blēdības. Bībele saka, ka daži "novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām" (2. Timotejam 4:4); un, ka ir tādi, kas "vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas" (2. Timotejam 3:7).
"cilvēkpērtiķis" Ota Benga
Divdesmitā gadsimta sākumā evolūcionisti meklēja pārejas formas starp pērtiķi un cilvēku ne tikai fosīliju līmenī, bet cerēja atrast dzīvu pārejas formu. 1904. gadā Samuels Verners (Samuel Phillips Verner) zvērināts evolūcionists Āfrikā Kongo veicot savu pētniecisko darbu atklāja pigmeju cilti un bija pārliecināts, ka ir atradis iztrūkstošo pārejas formu. Samuels bija sajūsmā par šādu "atklājumu" un kā evolūcijas teorijas patiesuma pierādījumu "paņēma" Ota Bengu uz to brīdi jau precētu pigmeju vīrieti, kā dzīvu pierādījumu cilvēkpērtiķu eksistencei un aizveda uz ASV Sentluisa (St. Louis) pilsētu uz vispasaules izstādi. Ota Bengu ielika krātiņā kopā ar pērtiķiem un izrādīja, kā cilvēkam vistuvāk stāvošu pārejas formu starp cilvēku un pērtiķi.
ASV prese ar putām uz lūpām reklamēja iztrūkstošo pus cilvēku, pus pērtiķi. Pēc diviem gadiem viņu pārvietoja uz zoodārzu Bronksā (Bronx), kur viņu uzturēja kopā šimpanzi, gorillu un orangutānu. Tūkstošiem cilvēku nāca paskatīties uz šo iztrūkstošo formu, kas stiprināja evolūcijas teorijas "patiesumu". Bronksas zoodārza direktors Viljams Hornadi (William Hornaday) kvēls evolūcionists ar patosu mēdza teikt, ka viņš jūtas pagodināts ar to, ka viņa zoodārzā ir tik rets pārejas formas eksemplārs. Ota Benga neizturējis pazemojumus nobeidza savu dzīvi ar pašnāvību.
Pafantazēsim un uz mirkli pieļausim, ka pērtiķim ir piedzimis īsts cilvēkbērns. Reālajā dzīvē ir noticies, ka nesaprātīgajai dabai dažreiz tiek "uzdāvināts" patiess cilvēkbērns. Ir leģenda, kas vēsta, ka Romas dibinātājus Romulu un Remu ir uzaudzinājusi vilku māte, tāpat esam dzirdējuši par Tarzānu un Maugli.
Skaistas pasakas, kur dzīvnieku izveicība tiek savienota ar cilvēciskajām prasmēm un rezultātā tiek iegūts supervaronis. Reālajā dzīvē šie cilvēkbērni ir nožēlojami, neprot runāt un pārvietojas labāk uz četrām "kājām". Ja cilvēkbērns līdz piecu gadu vecumam neiemācās runāt, tad viņš to neiemācās nekad. Tāda ir patiesība un tāpēc domāt, ka valoda var evolucionēt no rejām, svilpieniem vai kādām citām skaņām ir vislielākā nejēdzība un absurds.
1989. gadā Kambodžas džungļos nomaldījās astoņgadīga meitene Rochom P'ngieng. Viņas vecāki, kas dzīvo Rotanah Kiri provincē pēc ilgas un neatlaidīgas meklēšanas jau bija zaudējuši cerības jel kad ieraudzīt savu bērnu. 2007. gadā kāds zemnieks noķēra kailu, netīru sievieti zagšanas laikā. Šī sieviete pārvietojās līdzīgi pērtiķim.
Rochom P'ngieng vecāki šai jaunajā sievietē atpazina savu meitu, kas bija pazudusi pirms 18 gadiem. Neskatoties uz to, ka džungļu meitene pavadījusi sabiedrībā divus gadus, viņa joprojām nav atguvusi prasmi runāt, nevēlas nēsāt apģērbu un tiecas aizmukt uz džungļiem, tāpēc viņa tiek piesieta. Šis piemērs no dzīves skaidri norāda uz to, ka tendence ir nevis evolucionēt, bet, gan degradēties. Reālā dzīve noliedz evolūciju.
Cilvēkbērns atdarina pieaugušo pasauli, tai skaitā savus vecākus. Bērns atdarina stāju - spēju staigāt uz divām kājām, atdarina skaņas - valodu un vēlāk to ietērpj jēdzienos, bet ja cilvēkbērnam cilvēku vietā ir dzīvnieki, tad tie nespēj attīstīt to potenciālu, kas slēpjas cilēkbērnā.
Pateicoties tam, ka Dievs ir iedvesis savu garu un uzrunājis cilvēku, viņš ir saprātīga būtne.
