Ota Benga traģiskā dzīve.
Pirms katra video ir audio celiņa atšifrējums.
Ir notikumi, kas pelnījuši, ka par tiem runā to mēroga dēļ, par citiem, jo tie ir neparasti un citi notikumi ir pelnījuši uzmanību, jo tos nepieciešams nosodīt. Piemēram šis gadījums, kur šķietami augstāka civilizācija pat nepieļāva domu, ka viņi izturas ar izsmieklu un nicinājumu pret cilvēkiem, kurus uzskatīja par mazāk attīstītiem. Noteikti, ka daudzi no jums ir dzirdējuši par pigmejiem. Šo etnisko grupu pārstāv mednieki un vācēji, kas dzīvo Āfrikas ekvatoriālajos mežos. Viņiem raksturīgs neliels augums, vīriešiem 1,5 m, bet sievietes 1,45 m, pietam viņu vidējais dzīves ilgums ir ļoti īss, no 15 līdz 24 gadiem. Pie šīs pigmeju grupas pieder arī etniskā Mbuti grupa, kas dzīvo patreizējās Kongo demokrātiskās republikas teritorijā. Toreiz tā bija Beļģijas kolonija. Šī stāsta ‘varonis’ ir dzimis ap 1883. gadu. Viņa vārds ir Ota Benga un viņa dzīves stāsts ir ļoti traģisks.
Tas notika 1904. g., kad šim jaunietim bija 21. gads. Tad Kongo bija Beļģijas ķēniņa Leopolda II kolonija, kas bija privāta kolonija un saucās brīvā Kongo republika un nebija valsts, bet monarha privātā padotībā. Viņš tirgojot ziloņkaulu un kaučuku kļuva par multimiljonāru, un tad Leopolds II jau nekautrējās šo zemi pārvērst par piespiedu darba nometni, kur tika ekspluatēti miljoniem cilvēku ar daudziem nāves gadījumiem.
Sods par uzliktās normas neizpildīšanu bija rokas atciršana
Pārējai pasaulei tika izrādīts, ka notiekot progress, jo tiek atnesti civilizācijas labumi – tirdzniecība un kristīgā ticība šai Āfrikas daļā. No 1888. g. Leopolds II nolīga algotņus, kas nodrošināja ‘mieru’ kaučuka ieguves plantācijās. Viņi bez svārstīšanās kropļoja, spīdzināja un pakāra tos, kas atļāvās nepakļauties. 1904. gadā tika iznīcināta cilts pie kuras piederēja Ota Benga, šai soda ekspedīcijas laikā neizdzīvoja nedz viņa sieva, nedz viņa divi bērni. Viņš bija notverts atgriežoties no ziloņu medībām un nodots vergu tirgoņiem.
ASV pētnieks Samuels Filips Verners 30. g. vecumā nopirka Ota Bengu maiņas procesā pret dažiem audekliem. Šis izbijušais presbiteriāņu misionārs, kas tirgojās ar eksotiskiem priekšmetiem un dzīvniekiem vēlāk skaidroja, ka esot izglābis Ota Benga no cilvēkēdāju cilts, kas to bija sagūstījušas. Kādā citā gadījumā viņš teica, ka Ota Benga ir kanibāls, lai varētu ‘iebarot’ pārliecību, ka tas ir vienīgais eksemplārs, kas pārstāv cilvēkēdājus ASV. Tad sekoja vēl viena versija, kurā tika apgalvots, ka viņš tika noķerts kaujas laikā ar viņiem naidīgu cilti, kurus savukārt pieveica valsts karaspēks. Benga esot izvēlējies braukt kopā ar Verneru, lai pastāstītu par pigmejiem. Kā redzat daudzas versijas vienam notikumam.
Verners Āfrikā nebija nejauši, viņa uzdevums bija nokomplektēt pigmeju grupu, lai tos izrādītu ASV Sentluisas pasaules izstādē. Jau 1897. g. Leopolds II bija radījis precedentu šim notikumam, viņš bija atvedis 266 afrikāņu vīriešus un sievietes kā arī viņu bērnus no Kongo starp tiem bija arī divi pigmeji uz Briseles pasaules izstādi, lai izrādītu eiropiešiem savu dzīves veidu. Šis ‘teātris’ atspoguļoja trīs afrikāņu tautas. Apmeklētāju daudzums sasniedza gandrīz miljonu un daudzi no tiem meta barību it kā tie būtu zvēri.
Atgriežamies pie Ota Benga. Samuels Verners paņēma vēl astoņus pigmejus, bet jaunākajam no tiem bija tikai 12. gadi, lai parādītu baltā cilvēka zemi. Viņi uzkāpa uz tvaikoņa klāja un devās tālā ceļojumā uz Ņūorleānu. Viņi ieradās1904. Gada 25. jūlijā. Sentluisas pasaules izstāde bija veltīta zinātniskajam progresam un mākslai tika atklāta aprīlī līdz pat 1. decembrim. Afrikāņu izrādīšana tika prezentēta, ka antropoloģisks pasākums, kurā tika apgalvots, ka pigmeji ieņem viszemāko cilvēka evolūcijas pakāpi, kas ieņem zudušā posma vietu starp pērtiķi un cilvēku.
Tāpat, kā kulturāls priekšnesums tika izrādīti Amerikas iezemieši un pēdējais Apači vadonis - Heronīms, kas bija izrādījis savu pretestību ASV karaspēkam. Heronīms šai pasākumā svētīja lokus un bultas, kā arī fotogrāfijas ar paša attēlu. Šai 1904. g. pasaules izstādē bija sarīkotas antropoloģiskās spēles – sacensības, kurās rases, kas no organizatoru puses tika uzskatītas par primitīvām ņēma dalību sava veida sporta sacensībās. Piesedzot savus nodomus ar zinātni tika salīdzināti ‘mežoņi’ ar ‘civilizētiem cilvēkiem.’ Šajās sacensībās piedalījās iedzimtie Ziemeļamerikas iedzīvotāji Creek, Siu un Navaho, no Āfrikas Zulu, pigmeji ...
Atgriežamies pie Ota Benga un viņa pavadoņiem. Veids, kādā izturējās pret afrikāņiem ne tuvu nebija labs. Šie baltie, kas sevi uzskatīja par civilizācijas kroni, uzjautrinājās par pigmejiem, kā arī nereti uzmācās, bet viņu mājdzīvniekus – papagaiļus un pērtiķus dedzināja ar cigāriem. Pietam temperatūra Sentluisā nokritās līdz pat 0 grādiem pēc celsija, bet afrikāņi netika apgādāti ar piemērotu pajumti un apģērbu neskatoties uz to, ka viņi ne pavisam nebija raduši dzīvot šādos apstākļos. Ņemiet vērā, ka Kongo novembrī reti kad temperatūra nokrītas zemāk par 25 – 24 grādiem pēc celsija.
Benga, kura raksturs bija daudz patīkamāks nekā viņa biedriem pelnīja vislielāko apmeklētāju uzmanību. Cilvēku uzmanību piesaistīja arī viņa speciāli asinātie zobi, kas bija daļa no viņa pusaudžu gados veiktās rituālās darbības. Pats par sevi bija arī saprotams, ka tas kalpoja nepatiesu apgalvojumu izplatīšanai, sakot, ka viņš ir cilvēkēdājs. Šie apgalvojumi tika izplatīti arī presē. 1905. g. noslēdzoties pasaules izstādei Verners viņus atveda atpakaļ uz Āfriku, kā bija solījis. Ota Benga apprecējās otrreiz, bet par nožēlu viņa otrā sieva no Batua cilts nomira pēc indīgas čūskas kodiena.
Par cik Ota Benga jaunā cilts neuzņēma, viņš izteica vēlmi atgriezties uz ASV kopā Verneru. Pētnieks bija nonācis neapskaužamā ekonomiskā stāvoklī, tika apķīlāta viņa manta. Šī iemesla dēļ viņš nevarēju uzņemties rūpes par Ota Bengu un vienojās ar Amerikas dabas muzeju, ka viņi izmitinātu jauno afrikāni pie sevis. Lūk šādā veidā divi gadi pēc pasaules izstādes Kongo iemītnieks nonāca Ņujorkā. Vai varat iedomāties cilvēku, kas radis dzīvot mežā nu ir izmitināts muzejā. Viņu ievietoja lielas celtnes mazā telpā ar kuru viņš tā arī neaprada. Zināms, ka kādas labdaru sapulces laikā Ota Benga meta ar krēslu filantropei Guggenheim, bet netrāpīja, tāpēc Verneram piedāvāja atrast Ota Benga citu dzīves vietu.
Bija pagājis vairāk, kā 40. g. kopš tā laika, kad oficiāli tika atcelta verdzība ASV 1865. g., šī iemesla dēļ tika izteikti daudzi protesti saistībā ar Ota Benga. Sevišķi kritiski bija garīdznieki no afroamerikāņu vidus. Viņiem sevišķi nepatika uzstādījums, ka Kongo iedzīvotājs evolūcijas kāpnēs ieņēma vietu starp pērtiķiem ar kuriem mājoja kopā un apmeklētājiem, pirmkārt jau baltajiem, kas atnāca uz tiem palūkoties.
Rasisms tā laika sabiedrībā bija acīmredzams, pietika paņemt rokās avīzi New York Times. Kādā tā izdevumā bija rakstīts, ka redzētais neraisīja patīkamas emocijas, jo tika apgalvots, ka Ota Benga baudīja dzīvi,kāda tā būtu viņa dzimtenē un nav iemesla bažām it kā viņš ciestu no nicināšanas un pazemošanas. Par nožēlu pat starp zinātniekiem bija ļoti daudzi, kas uzskatīja, ka tā nav ne mazākā mērā pazemošana vai nicināšana. Pētnieks Samuels Verners, kas bija uz ASV atvedis Ota Benga New York Times izskaidroja, ka jaunietis ir absolūti brīvs. Tagad seko tiešs citāts: Vienīgais aizliegums viņam bija attālināties no uzraugiem un tas bija noteikts viņa paša drošības labad un tas ka atradās krātiņā, jo viņš rūpējās par dzīvniekiem. Toties zoo pārstāvji teica, ka tas ir zinātnisks projekts ar etnoloģisku novirzi līdzīgi kā daudzās vietās Eiropā. Šīs izstādes kalpoja gan apmeklētāju izklaidei, gan kā izglītojošs materiāls, kas norādīja uz modernās sabiedrības pārākumu.
Un faktu, ka Ota ‘dzīvoja’ ar primātiem, skaidroja, ka tā bija labākā vieta ko viņam varēja atrast. Viskritiskāk uz šāda veida paziņojumiem izteicās cienīgtēvs James H.Gordon. Viņš pamudināja Ņujorkas mēru, lai Ota būtu atbrīvots no Bronksas zooloģiskā dārza un pārvests uz viņa vadītu patversmi, kas domāta krāsainajiem. Tā bija viena no nedaudzajām patversmēm, ko vadīja afroamerikāņi, kas atradās Bruklinā. Cienīgtēvs James H.Gordons pēc zoo apmeklēšanas pateica, ka šie cilvēki arī bez viņu izstādīšanas zoodārzā jau ir daudz cietuši. Gordons: Mēs esam tā cienīgi, lai tiktu uzskatīti par cilvēkiem ar nemirstīgu dvēseli.
Pasaules izstāde bija beigusies, bet par cik Ota dzīvoja zoodārzā, viņam nācās piedzīvot apsaukāšanu apsmieklu, brīžiem tika bakstīts, lai varētu par viņu pasmiet un paņirgt. Varam tikai iedomāties, kā jutās jaunais Kongo pārstāvis un tāpēc var attaisnot viņa kādreiz agresīvo atbildi uz šiem uzbrukumiem. 1906. g. 28. septembrī saskaņā ar dažiem avotiem tika draudēts dažiem kopējiem ar nazi. Kritiskas balsis sasniedza internacionālu līmeni, Ņujorkas mērs tomēr piekāpās un uzticēja Ota Benga cienīgtēvam Gordonam, kas viņu pieņēma savā patversmē.
Četrus gadus vēlāk 1912. g. janvārī, kad Ota Benga jau bija sasniedzis 27. g., cienīgtēvs Gordons izmetināja viņu Lynchburg pilsētā Virdžīnijā. Cienīgtēvs Gordons parūpējās lai viņam tiktu nopirktas drēbes un pagatavotas zobu protēzes, lai neredzētos viņa smaili noasinātie zobi. Ar domu, lai Ota Benga būtu vieglāk iekļauties jaunajā vidē arī tika nomainīts vārds Otto Bingo. Viņš iemācījās angļu valodu un sāka strādāt tabaka fabrikā, vēlāk veica gadījuma darbus, lai nodrošinātu pajumti un pārtiku. Viņš sadraudzējās poetessi un tiesību aizstāvi Anne Spencer, pateicoties viņai sapazinās ar Booker T.Washington ASV melnādaino runas vīru un līderi, kas no verdzības bija atbrīvots vēl savā bērnībā. Četrus gadus vēlāk Ota mēģināja atgriezties uz savu dzimto zemi Āfriku, bet naudas trūkuma un I pasaules kara dēļ, kas uzliesmoja 1914. g., viņa sapnis nepiepildījās. Beļģu kolonijas valdība pārtrauca kuģu satiksmi ar ko arī tika pielikts punkts Ota Benga cerībām. Benga iekrita dziļā depresijā un 1916. g. 20. martā nozaga revolveri, izņēma zobu protēzes, lai būtu redzami viņa noasinātie zobi un atņēma sev dzīvi ar šāvienu sirdī.
Viņu apglabāja White Rock de Lynchburg. Bija arī aicinājumi viņu ekshumēt un aizvest uz viņa dzimto zemi – Kongo, kā viņš to pats bija vēlējies. Ota Benga kļuva par paraugu tam, cik daudz ir cietuši afrikāņi Eiropas koloniālās politikas dēļ, kā arī centieniem ar antropoloģiju un zinātni piesegt rasismu.