Tikšanās ar spoku.
2018. gada vasara bija sensacionāla, jo tikos ar spoku! Jā, jā ar pašu īstāko spoku un kā jūs domājat, kur ar tādu var tikties... protams, ka kapos. Uzreiz piebildīšu, ka tas nenotika naktī, vai krēslā, kā daudzos šausmu stāstos, bet gan gaišā dienas laikā, jāāā, tas negadās bieži. 2018. g. Vasarā kopā ar savu māti, kurai ir 92. gadi bijām ieradušiem Rēzeknes kapos, lai apkoptu manas mātes mammas kapu, t.i. manas vecmātes no mātes puses kapu. Kas ir bijis Rēzeknes Miera ielas kapos zina cik stāvs ir ceļš, kas ved pie galvenā krusta un tam apkārt esošajiem kapiņiem. Nu, lūk, tādā vietā arī atrodas vecmātes kaps netālu no tā piecu – sešu metru attālumā ir guldīta bīskapa Bīskapa Buļa māte. Kā jau teicu, ka līdz kapam ir stāvs ceļš ejams, tāpēc es māti turēju pie rokas, lai neapgāžas, par cik viņa augumā ir daudz mazāka par mani, tad sanāk, ka man jāsaliecas, tāpēc mans skats bija vērsts vairāk uz zemi. Tādā veidā mēs tuvojāmies vecmātes kapiņam, kad jau bijām pavisam netālu no tā, māte man saka: “Bīskaps Bulis.” Kad es pacēlu galvu es redzēju jau ar muguru pagriezušos stāvu, kas kā melna ēna neizdvešot ne vienu skaņu aizslīdēja no netālu esošās kapa vietas un pazuda aiz kalna muguras. Buļa kungs rīkojās, kā vecajā derībā, kad kāds ceļā satika spitālīgo. Kā pretstatu varu minēt ārzemju bīskapus, kaut vai Polijas, kas sarīko pasākumus, kuros tie visādā veidā pagodina un pateicas mātēm, kā arī atbalsta morāli un dažos gadījumos pat materiāli, kas savus dēlus veltījušas Baznīcai, bet Buļa kungs jūtas tik svēts, ka pat pateikt vecam cilvēkam kaut vai “Lai slavēts Jēzus Kristus” vai vienkārši laipnu labdienu uzskata par pazemojumu. Buļa kungs daudz kladzina par to, ka jālūdzas par paaicinājumiem, bet ko tas var līdzēt, ja sirds ir no akmens, bet vārdi skan kā nesaprotamā valodā izteikta mantra. Nu varētu teikt, ka pret mani Bula kungam varētu būt ‘pamatots’ naids, jo es ik pa laikam kopš 2007. gada par viņu kaut ko ierakstu internetā, bet ar ko tad būtu Buļa augstību aizvainojis, piemēram, 1998. gadā. 1998. gada 4. oktobrī Jāzeps Aglonietis svinēja priesterības 25 gadu jubileju, arī es uz šo jubileju biju ieradies, jo pēc priesterības sakramenta saņemšanas biju nozīmēts uz sv. Alberta baznīcu par vikāru pie priestera Jāzepa Aglonieša, kas mani ievadīja pastorālajā darbā.
No kreisās: Felikss Šneveļs – Gaigalavas draudzes priesteris, Andrejs Aglonietis – Aglonas dekāns, jubilārs.Jāzeps Aglonietis, Jānis Bulis – bīskaps, Jānis Aglonietis – Salaspils draudzes priesteris, Jānis Smirnovs – Kalupes draudzes priesteris, Pēteris Andžāns – Nautrēnu draudzes priesteris – dekāns.
Biju jau uzģērbis liturģiskās drēbes, kad pienāca pats jubilārs un man pateica: “Bīskaps Bulis nevēlas, ka tu būtu pie altāra kopā ar viņu.” Ar ko būtu aizvainojis viņa augstību Jāni Buli vēl tālajā 1998. gadā, nezinu.