iz dzīves
jeb, kā klājas Rēzeknes - Aglonas diecēzē
Dažreiz gadās dzirdēt izteicienu: "Gribu nopirkt svēto Misi." Uzreiz atzīmēšu, ka svēto Misi nevar nopirkt, tā nepārdodas un ja pārdotos, tad jums veselas mūžības būtu par maz, lai nopelnītu, tāpēc tā nauda, kas tiek dota priesterim lūdzot noturēt svēto Misi ir ziedojums priestera uzturēšanai. Kāpēc saku, ka ziedojums, jo nav noteikta konkrēta summa. Priesteris drīkst paņemt sev ziedojumu tikai par vienu svēto Misi dienā, tāpēc jāapzinās, ka šim ziedojumam vajadzētu būt tā cienīgam, lai priesteris nemeklētu kādu blakus nodarbi, kur gūt naudu, jo mēs pagaidām dzīvojam miesā. Ja cilvēks ir spējīgs iedot vairāk, kā maznodrošinātais, tad pēc sirdsapziņas viņam arī vajadzētu to darīt. Baznīcas bauslība saka: "Tev būs uzturēt Baznīcu un tās kalpus." Svētās Mises tiek noturētas par vienu vai vairākiem cilvēkiem. Priesteris patvaļīgi nedrīkst apvienot vairākas svētās Mises vienā un darba dienās drīkst noturēt tikai div Mises, ar speciālu atļauju trīs, svētdienās un svētku dienās drīkst noturēt trīs svētās Mises un ar speciālu atļauju četras un ziedojumu sev paņemt drīkst tikai no vienas Mises. Svētdienās un svētku dienās prāvestiem un dekāniem jānotur viena svētā Mise par tautu. Ja ir noturēta viena svētā Mise par ziedojumu un tiek turēta otrā svētā Mise par ziedojumu tad tā jāatdod bīskapam. Ar cilvēku piekrišanu priesteris drīkst apvienot vairākus nodomus, piemēra pēc:
1. Baznīcā tiek pasludināta kopējā svētā Mise par mirušajiem vai dzīvajiem
2. Pie mums tipiska saliktā svētā Mise ir kapusvētkos
3. Ierodas cilvēks ar ļoti niecīgu summu piemēram viens eiro un grib pasūtīt svēto Misi, ja priesteris neko nesaka un paņem viņam ir pienākums noturēt svēto Misi, bet kā jau teicu ziedojumam vajadzētu būt tik lielam, lai priesteris nesāktu staigāt pa haltūrām, tāpēc priesteris var atteikt, vai arī palūgt atļauju apvienot ar vēl kādu nodomu piemēram pievienot jau pasludinātai kopējai svētajai Misei.
Bijušais Daugavpils dekāns A. Madelāns būdams pie šprices mēdza apvienot vairākus svētās Mises nodomus un ne nabadzīgus vienā un bez cilvēku piekrišanas. Cilvēki ir vairākkārt sūdzējušies - rakstījuši vēstules pat pašam bīskapam Bulim, bet iznākumā čiksss, jo ja Buļa kungam bija vajadzīga nauda, Madelāna kungs mēdza teikt: "Cik vajag, tik salasīsim." Ar vārdu salasīsim apzīmēja iespēju pakratīt priesterus, tāpēc bīskaps Bulis dekānam Madelānam atļāva - klusēšana piekrišana, šādi rīkoties. Laiks tāpat, kā mūsu likteņupe Daugava nepielūdzami plūst uz priekšu, nu pienāca laiks, ka dekāns Madelāns aizgāja pensijā, bet nenoturētās svētās Mises palika. Šo problēmu bīskaps Bulis atrisināja vienkāršā veidā nozīmējot citu dekānu, jo iepriekšējais nu jau pat fiziski bija nespēcīgs pildīt šo pienākumu. Citu priesteri par šādiem darbiem Buļa kungs būtu jau sen noēdis bez sāls, bet šo ne, jo laikam viņa rokās ir kādas šņorītes aiz kā paraustīt vajadzības gadījumā, jo citādāk tas nav izskaidrojams. Jaunais Daugavpils dekāns mēģinādams visu nokārtot pēc sirdsapziņas griežas pie bīskapa Buļa ar jautājumu par nenoturētajām svētajām Misēm, bet bīskaps atbild: "Lai viņš pats tās notur, viņš taču vēl ir dzīvs!" Smieklīgi vai ne, pats bīskapa kungs klusējot pieļāva, lai tas tā notiktu un tagad norauš no sevis atbildību, kā putekļus un grib, lai jaunais dekāns - zaļknābis piespiež Madelāna kungu - "veco zaldātu" noturēt šīs svētās Mises, kuru laikam pa viņa "valdīšanas" laiku ir salasījies ne simtiem, bet tūkstošiem. Turpretī priesteriem kalpojošiem mazās draudzēs ir gadījies aizvadīt pa nedēļai un vairāk bez nevienas svētās Mises. Lai Dievs dod ilgu mūžu gan Madelāna, gan Buļa kungam, ka viņi paspētu šīs svētās Mises noturēt.