NĪCGALES DIEVMĀTES DZIMŠANAS DRAUDZE
atceres pasākums par godu māsai Stefanai un krusta iesvētīšana
„Es pati būšu puķe"
(māsa Marija Stefana)
1991. gada žurnālos Katoļu Dzeive publicēts kapuciniešu tēva Andreja apraksts par vienkāršu, dievbijīgu Nīcgales meiteni Sofiju Lazdāni.
Sofija dzimusi 1919. gada 20. augustā Nīcgales draudzes Rasnaču sādža, veronikas un Antona ģimenē kā pirmais bērns. Ģimenē auga vēl auga māsa Broņislava un brālis Antons. Jau no agras bērnības Sofija savā raksturā apvieno visu labo, kas bija viņas vecākiem – stipru gribu, darba un patiesības mīlestību un stipru ticību dievam. Lazdānu bērniem galvenā dzīves skola bija ģimene un galvenais skolotājs – tēvs.
Pēc pamatskolas beigšanas Nīcgalē, Sofija studēja Daugavpils skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas strādāja par skolotāju Naujenē, Ludviķos un Kalupē.
1942. gada 16. oktobrī Sofija ieradās Rīgā Nabadzīgā Jēzus bērna māsu kongregācijas klosterī. Ar Sofijas iestāšanos klosterī bija noslēdzies svarīgs posms viņas dzīvē. Jau pašā sākumā Sofija izcēlās ar tuvākmīlestību, paklausību un pazemību. 1943. 2. jūlijā Sofija tika ieģērbta par novici un saņēma jaunu vārdu – māsa Marija Stefana. Bija kara laiks, apstākļi bija loti grūti. Māsa Marija Stefana saslima ar tuberkulozi. 1949. gadā māsas tika izraidītas no Rīgas un pārcēlās uz Aglonu. Klostermāsas Aglonā algotu darbu nedrīkstēja strādāt. Māsām nācās ciest pusbadu, aukstumu un mitrumu. Te arī saasinājās viņas slimība un 1954. gada 15. augustā viņa nomira. Māsa Marija Stefana apglabāta 20. augustā (sava dzimšanas dienā) Aglonas kapos mūķeņu nodalījumā. Nīcgalieši apmeklējot Aglonu aiziet pie viņas kapa palūgties, daudzas reizes saņēmuši palīdzību dvēseles vajadzībās.
Jau no mazām dienām māsa Marija Stefana izcēlās ar sevišķu mīlestību uz Dievmāti. Tā pirms došanās uz klosteri viņa vēl gribēja izrādīt sevišķu mīlestību Dievmātei. Sava grāmatā „Dzīves dziesma" viņa raksta: „8. septembrī manā draudzē Nīcgalē ir lielākie svētki. Es gribēju atvadīties šajos svētkos greznojot bagātīgi Dievmātes altāri. Tāpēc braucu uz dārzkopības skolu, lai atvestu veselu klēpi rožu un liliju. Es tās nedabūju. Ar sāpīgu sirdi braucu atpakaļ un sevi mierināju ar domu, ka Dievs patiesi labo gribu pieņēma kā izdarītu darbu. Kad pārbraucu mājās , māmiņa jautāja, vai es nedabūju puķes. Es atbildēju – Es pati būšu puķe. Ak, cik daudz toreiz šajos vārdos izteicu pati to neapzinādamās!. Drīz pēc tam Dievmāte mani kā ziedu atdeva Jēzus bērniņam".
Māsas Marijas Stefanas dzimtas mājas paplašinot Rīgas – Daugavpils šoseju tika nojauktas. Kā piemiņas zīme palikusi tikai liela liepa.
Pēc Marijas Leģiona māsu ierosmes ar draudzes prāvesta un draudzes locekļu atbalstu mājas vieta „Rasnačos" uzstādīts krusts un piemiņas akmens. Vislielākie nopelni Marijas Leģiona māsai Marijai Rimicānei un viņas ģimenes entuziasmam un neatlaidībai. Sirsnīga pateicība Broņislavam Brakovskim par finansiālo atbalstu.
10. septembrī, Jaunavas Marijas dzimšanas atlaidu dienā draudzes prāvests Felikss Šnevels iesvētīja piemiņas krustu.
Bija ieradušās Nabadzīgā Jēzus Bērna Kongregācijas māsas, māsas Marijas Stefanas radinieki, bijušie kaimiņi. Draudze koris, iesvētot piemiņas vietu, dziedāja dziesmas ar mūķenes sacerētajiem vārdiem „Visskaistākie ziedi" un „Es sveci sev dedzu". Atmiņās dālijās klostermāsas un radinieces. ML „Eņģeļu Karaliene" māsa Anna.
Ruta Bogdanova
Marijas Stefanas dzimtās mājas vieta
piemiņas akmens
krusta pasvētīšana
pasākuma nobeigums draudzes mājā