Mūsu pašu "Mazā Svētā Terēzīte".
1919. gada 20. augustā Daugavpils rajona Līksnas pagasta Nīcgales draudzes Rasnaču sādžā Lazdānu ģimenē piedzima vecākā meita Sofija. Tā paša gada 24. augustā viņa tika nokristīta Līksnas baznīcā. Bez Sofijas ģimenē auga vēl māsa un brālis. Saprazdami izglītības lielo nozīmi, Sofijas vecāki nolemj bērniem dot iespēju robežās labu izglītību.
1931. gada 24. maijā viņa pieņem pirmo Svēto Komūniju. Tā bijusi togad Vasaras svētku diena. Kopā ar Sofiju pie pirmās Svētās Komūnijas gatavojas iet arī tās māsīca. Taču Vasaras svētku rītā Sofija dzirdējusi vecākus runājam, ka māsīcai gadījusies nelaime, viņa esot savu kleitiņu aptraipījusi un to vajadzējis izmazgāt. Vēlāk, dažus gadus pirms nāves, viņa savā darbā "Dzīves Dziesma" rakstīja:"Es priecājos, ka manai kleitiņai nebija traipa un domāju sevī kaut mana dvēsele būtu un vienmēr paliktu tīra, bez traipa!" Tas bija kā pravietojums. Sofija tiešām savu dvēseli saglabāja tīru visu savu neilgo mūžu. Šajā dienā viņu uzņēma Svētā Rožukroņa un Skapuliera brālībās. Priesteris uzkāra viņai kaklā Dievmātes medaljonu un mazu baltu rožukronīti.
1935. gada 2. jūnijā Sofija saņēma Iestiprināšanas sakramentu no bīskapa J. Rancāna. Meitene sev izvēlējās iestiprināšanas vārdu Marija, jo ļoti mīlēja Dievmāmiņu, tāpēc nevarēja sev atrast mīļāku patroni par Viņu.
Svētdienās viņa vienmēr centās apmeklēt sv. Misi. Kā vienīgā no visa institūta viņa gandrīz regulāri ieradās uz maija dievkalpojumiem un uz Svēto stundu. Ar laiku Sofijai rodas vēlēšanās katru dienu pieņemt Svēto komūniju. Kādā rītā, lūdzoties baznīcā, jaunā skolotāja ieraudzīja šādu parādību: Sv. Terēzija no J.B. noliecās pie viņas, paņēma to pie elkoņa un piecēla. Pa baznīcas vidu līdz altārim veidojās gaismas tīts celiņš. Sofija redzēja, ka viņa ir pārvērtusies par mazu bērniņu, lūgšanā saliktām rociņām, aizskrien pie dievgalda. Redzējums ilga tikai mirkli. Taču tas bija spēcīgs impulss tās tālākai dzīvei. Turpmāk viņa sāk iet pie Svētās Komūnijas katru dienu. Vēlāk Sofija rakstīja: ,,Piedaloties Sv. Misē, es nevarēju vairs lūgt tikai no grāmatas. Es sāku pati ar saviem vārdiem lūgties. Tāpat ari pie Svētās Komūnijas. Tās ir ari pirmās lūgšanas, ko es sacerēju un arī uzrakstīju.
"Pēdējā gadā pirms iestāšanās klosterī, janvāra mēnesī, Dievs mani atkal apbēra ar mīlestības pierādījumiem, garīgiem iepriecinājumiem. Ejot pie Sv. Komūnijas, es atkal saņēmu divas Sv. Hostijas un pēc tam izjutu lielu iepriecinājumu. Tā tas atkārtojās pēc īsa laika 3 reizes... Bet tad man likās, ka Jēzus tagad mani apmīļo, lai sūtītu pretī kaut kam grūtam... "
Un lūk, 1942. gada 15. augustā, Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētkos Aglonā, Sofija izšķīrās un pēc Sv. Mises aizgāja uz Jaunaglonu un Nabadzīgā Jēzus Bērna māsu klosteri izteica savu vēlēšanos iestāties tajā. Pirms galīgas aiziešanas no pasaulīgās dzīves, Sofijai gribējās vēl pēdējo reizi savas draudzes baznīcā pierādīt sevišķu mīlestību Vissvētai Jaunavai Marijai. 1 septembrī, kad Nīcgales draudzē ir svētki, Sofija nolemj nopirkt veselu rožu un liliju klēpi, lai izgreznotu Dievmātes altāri. Viņai bija ļoti žēl, ka tās nedabūja nopirkt pārbraukusi mājas viņa mātei teica: "Es pati bušu puķe ."
Daudzi radi, paziņas un arī vecāki centās Sofiju atrunāt no iestāšanās klosterī. Visgrūtākais viņai bija vecāku sāpes. Bet neskatoties ne uz ko 1942. gada 16. oktobrī Sofija ieradās Rīgas Nabadzīgā Jēzus Bērna Māsu Kongregācijas klosterī ( uz šejieni klosteris bija pārcelts no Jaunaglonas). Dzīves apstākļi bija smagi - turpinājās karš.
Jau pašā sākumā Sofija izcēlās ar tuvākā mīlestību, pazemību un sevišķi - paklausību. Māte priekšniece reiz teica: "Man liekas, ka ar Sofiju Dievs ir dāvinājis kongregācijai ļoti izredzētu dvēseli. Viņa ir žēlastības bērns."
Sākumā viņa skaitījās kandidāte, bet drīz tika ieģērbta par postulanti. Bet jau 2. jūlijā (1943.g.) Sofija tika ieģērbta par novici un saņēma jaunu vārdu Marija - Stefana. Jaunā klostera māsa jutās neizsakāmi laimīga.
1944. gada naktī no 12. uz 13. oktobri paklīda baumas, ka visas mūķenes nogalināšot. Tad jaunajām novicēm tika piedāvāts salikt profesijas svētsolījumus nāves briesmās, ko viņas arī izdarīja.
Lielpilsētas gaiss, uztura trūkums un aukstums atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz māsas veselību. Viņai uz sejas parādījās roze, gandrīz divus mēnešus slimoja ar dzelteno kaiti. Uz miesas viņai parādījās strutojošie augoņi. Strādājot ar tuberkulozes slimniekiem, viņa pati saslima ar šo slimību. Pēc tam 6 nedēļas noslimoja ar "cūciņām". Slimības laiku māsa Marija Stefana izlietoja lūgšanām, sava rakstura labākai pazīšanai, tikumu vingnāšnai. Tomēr 1948. gada vasarā veselības stāvoklis bija uzlabojies un viņa atkal gatavoja bērnus Pirmajai Sv. Komūnijai, kā to darīja pirms slimības.
1949. gada 13. oktobrī māsa Marija Stefana atbrauc atpakaļ uz Aglonu, kur klostera telpas bija mitras un aukstas un bija jācieš bads. Šeit viņa 1949. gada ziemā saaukstējās un tuberkuloze pāriet aklātā veidā. Ar maziem starplaikiem māsai Rāznas sanatorijā tiek izdarītas 2 operācijas. Pēc operācijām veselības stāvoklis uz laiku uzlabojās un viņa 1952. gadā no 2. janvāra līdz 2. jūlijam klosterī pilda noviču audzinātājas darbu.
1952. gada vasarā viņa atkal smagi saslimst ar tuberkulozi atklātā veidā. Māsa atkal dodas uz Rāznas sanatoriju un tur ārstējas līdz 26. novembrim. Trešo operāciju ārsti viņai neuzdrošinās izdarīt vājās sirds dēļ, tāpēc Marija Stefana atgriežas klosterī Aglonā. Kaut arī slimā bija atšķirta no pārējām slimības lipīguma dēļ, atsevišķas māsas vēlējās slimo apmeklēt. Slimā nekad nežēlojās par savām grūtībām, bija vienmēr priecīga un iepriecināja veselos, kas viņu apmeklēja. Dažas māsas lūdza Mariju Stefanu palīdzēt ar savām lūgšanām. Un māsas zina stāstīt, ka slimās māsas Marijas Stefanas lūgšanas viņām ļoti palīdzējušas.
1954. gada 15. augustā pulksten 23.15. Marijas Stefanas dzīvība izdzisa. Savos vislielākajos svētkos Dievmāte aiznesa viņas dvēseli savam Dievišķajam dēlam kā skaistāko ziedu, kāds jebkad uzplaucis Māras Zemes Baznīcas dārza.
Tā kā māsa izcēlās savas dzīves laikā ar sevišķu svētumu, māte priekšniece Anna Dominika 1950. gada 13. novembrī viņai uzdeva uzrakstīt savas dvēseles attīstības vēsturi, ko viņa izpildīja, nosaukdama savu darbu par "Dzīves Dziesmu".
Viņa Ekselence Rīgas Arhibīskaps - Metropolīts Antonijs Springovičs pēc māsas Marijas Stefanas aiziešanas aizsaulē par viņu rakstīja: "Man neapšaubāmi liekas, ka māsai Marijai Stefanai kā pirmajai kanonizētai Latvijas svētajai ir arkārtīgi plaša un svarīga Dieva sūtība mūsu tautas, pat visas pasaules visplašākām aprindām ne tikai kā varenai aizlūdzējai pie Dieva troņa, bet arī kā misionārei ar savas dzīves piemēru un saviem rakstiem". Viņa ekselence izteica cerību, ka māsa Marija Stefana kādreiz tiks godināta kā Latvijas "Mazā Svētā Terēzija".