NĪCGALES BAZNĪCA

Pievienot izvēlētajām mājas lapām

Nīcgales katoļu draudzes pirmsākumi. Pirmo reizi Nīcgales vārds minēts 1254. gadā, kad Inocents IV ņēma ordeņbrāļus, hospitāļus un visus īpašumus savā un Sv. Pētera aizsardzībā, bet sevišķi apstiprina ordeņa tiesības uz Alektes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem. Bet pirmā koka baznīca Nīcgalē tika uzcelta tikai 1803 gadā līdz ar jezuītu ieplūšanu Latgalē. Šajā pat gadā baznīca saņēma atļauju (indultu) turēt sv. Misi. Taču šis dievnams pastāvēja tikai 60. gadus.

1863. gadā par grāfa Henriha Plātera - Zīberga un draudzes saziedotajiem līdzekļiem tiek uzcelta baznīcas mūra ēka. Baznīca atradās toreizējā Nīcgales novada pašā centrā - Buiviešu sādžā, apmēram 0,5 km no tās atradās Nīcgales muiža, bet pavisam tuvu baznīcai, bez vairākiem veikaliem bijis vēl krogs, vēlāk arī aptieka u.c. ēkas.

Dievnams uzcelts gleznainajā Daugavas krastā pie pašas Daugavpils - Rīga šosejas.

Jaunuzceltā baznīca tika veltīta Jaunavas Marijas piedzimšanas godam. Tā, līdzīgi citām apskatāmā perioda apkārtējo draudžu baznīcām, tika celta pseidogotikas jeb jaungotikas stilā. Arī tās galvenais altāris bija ieturēts šajā stilā.

Jaunā baznīca tika būvēta vecās baznīcas tuvumā. Jaunā dievnama tornis bija pretī vecās koka baznīcas altārim. Vecās baznīcas vietā tika uzstādīts krusts, kurš nostāvēja līdz 1927.gadam. Kad jaunais dievnams bija gatavs, veco koka baznīcu nojauca. No tās materiāliem uzbūvēja mācītājam dzīvojamo māju. Tomēr tā izrādījās dzīvošanai nepiemērota.

1910. gadā baznīcas tornī iespēra zibens un tas nodega. Uguni nodzēsa un torni atjaunoja, kaut gan ne tik augstu kā bija iepriekš. Taču arī to I pasaules kara laikā nopostīja.

I pasaules kara gados baznīca bija stipri cietusi: jumts noplēsts, sienas un velves sašautas, sapostītas ērģeles un altāris, sagrauts tornis. Baznīcā bija saglabājusies bojāta kancele un gotiska stila veidots altāris.

1922. gadā baznīca tika pilnīgi atjaunota. Bet svinīgo baznīcas konsekrāciju veica 1924. gada 15. jūlija arhibīskaps Antonijs Springovičs.

1940. gadā krievu karaspēks okupēja Latvijas teritoriju. Bet pēc gada notika pirmā iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju, Latvijas armijas nošaušana, bet pēc tam arī vācu okupācija. Šajā drūmajās un asiņainajās dienās kopā ar draudzi bija prāvests Jankovskis. Viņš kara gados ir glābis cilvēku dzīvības, kā arī kopā ar Moniku Ancveiri paglābis svēto statujas, biķeri u.c. lietas no izlaupīšanas. Pēc kara bija sadegušas baznīcas saimnieciskās ēkas kopā ar visiem lopiem. Baznīcas pagalms bija mīnu un granātu saārdīts. Visapkārt cilvēku līķi...

Lai kaut nedaudz atjaunotu postījumus tika vākti ziedojumi, par kuriem prāvests Jankovskis tika arestēts.

1957. gadā uz palikšanu atbrauc baznīckungs A. Geriņš, kurš uzsāk nopietnu baznīcas atjaunošanu un remontdarbus. Viņš pats glezno galvenajam altārim Ziemassvētku Betlēmes un Lieldienu svētku gleznas. Jaunā māksliniece Silvija Linarte 1956. - 1957. g. Glezno Ciešanu altāra gleznu. Tāpat pēc mācītāja Geriņa ieceres baznīcas altāri tika izrotāti ar kokgriezumiem ar vīnogu motīvos, tomēr vislielākās pūles prasīja ērģeļu uzstādīšana.

Tūlīt pēc kara Jānis Vanags un Staņislavs Veliks atved no Krāslavas zvanu jo kara laikā tas tika no baznīcas nozagts. Bet no Lietuvas tika atvestas Bētlemes statujas un lielais krusts, kas rotā galveno altāri.

Krusta ceļa bildes uzdāvināja baznīcai prāvests Plonis.

Pēc kara tiek šūti arī vairāki jauni karogi un procesijas apmetņi. Tie tika darināti no materiāliem, ko prāvestam Geriņam atsūtīja radi no ārzemēm. Radi sūtīja arī altārsegas, mācītājam nepieciešamās Sv. Mises drēbes (ornati, komžas), ka arī sudrablietas un daudz dažādu mantu, daļu no kurām prāvests pārdeva, lai par iegūtajiem līdzekļiem remontētu un izdaiļotu baznīcu.

Priestera Mikšto ierašanās sakrīt ar nozīmīga perioda sākumu mūsu valsts dzīvē - ar periodu, kuru daudzi nosaukuši par atmodas laiku. Un jaunais mācītājs tiešām izrādījās nīcgaliešu modinātājs jaunai dzīvei. Stingrs, nepiekāpīgs un prasīgs ticības jautājumos. Jau ar 1991. gada janvāri Nīcgales pamatskolā ieradās mācītājs uz ticības mācības stundām. Reizi mēnesī notika jauniešu Mises un skolas mācību gada sākšana un beigšana notika baznīcā, tam veltītajā Sv. Misē.

Bez tam prāvesta Mikšto vadībā īsā laikā tika veikts Nīcgales baznīcas kārtējais remonts, uzlikts jauns cinkots skārda jumts.

Pēc priestera Mikšto uz Nīcgales draudzi tiek nozīmēts Aivars Kursītis, kas aktīvi iesaistās draudzes darbā, bet nepaspēj izvērsties, jo tiek pārcelts.

Nīcgales draudzē 2000. gadā tiek nozīmēts jauns priesteris - Jānis Smirnovs, viņa laikā notiek liturģiskas pārmaiņas, tiek noņemta balustrāda un uzstādīts ozolkoka altāris svētās Mises celbrēšanai pret tautu.

Pēc Jāņa Smirnova 2002. gadā Nīcgales draudze tiek uzticēta priesterim Feliksam Šnevelim, viņa kalpošanas otrajā gadā baznīcai tiek nokrāsots jumts, bet trešajā gadā pateicoties aktīvai jaunas ērģlnieces darbībai draudzē tiek nodibināts bērnu un jauniešu korīts.

Baznīcas saimnieciskā darbība.

Nīcgales katoļu baznīcas benefīcijs 20. - 30. gados sastādīja 30 ha. Baznīcas zemes apstrādāšanai tika rīkotas talkas. Aiz baznīcas dārza pirms II pasaules kara bijušas lopu kūtis, šķūņi, klētis u.c. saimniecības ēkas, jo baznīcai bija 4 govis un ērzelis.

Ievāktie līdzekļi no saimnieciskās darbības esot bieži izmantoti labdarības pasākumiem, kā arī baznīcas remontdarbiem un tās izdaiļošanai.

Šobrīd baznīca nenodarbojas ar saimniecības uzturēšanu, jo uz šodien dienu tas izmaksā diezgan prāvu naudiņu un tā nespētu turēt līdzi Eiropas Savienības standartiem. Liela nozīme ir arī tam, ka prāvests pastāvīgi neuzturas Nīcgalē, jo tam ir jāstrādā arī citās draudzēs.

sākums, foto arhīvs,  skola,  draudze, mp3, saites, informācija, new

© 2005 Nīcgale