HIV izcelšanās un izplatība.

22 miljoni mirušo 40 miljoni inficēto nopostītajā Āfrikas kontinentā. 25. gadu laikā HIV ir pārvērties par sanitāru katastrofu, ko pasaule vēl nav pazinusi. Tuvākajos 50. gados 100 miljoni cilvēku nomirs HIV dēļ.

Dr. Simon Wain Hobson: 'To mēs nedrīkstam noignorēt, jo šādas lietas pašas par sevi nepazūd.'

1983. g. Pastēra institūta darbinieki Luc Montagnier vadībā atklāja HIV vīrusu.

Šimpanzes ir ļoti līdzīgas cilvēkiem. Viņu ģenētiskā struktūra ir līdzīga mūsējai. Tāpēc varam pielaist, ka injicējot šimpanzei HIV tā saslims, bet lai tas izklausās neticami, tas tā nav. Tā ir mūsdienu zinātnes apbrīnojamākā tēma. Tā vietā lai saslimt ar HIV šimpanzes atgūst normālu funkcionalitāti, bet kāpēc ar cilvēkiem nenotiek tas pats?

Tiešais HIV priekštecis ceļo šai pasaulē izmantojot šimpanzi, šai ziņā visi esam vienisprātis. Varam diskutēt par to, kad, kāpēc un kā, HIV no šimpanzes pārceļoja uz cilvēku, bet kas attiecas uz šimpanzi domstarpību nav.

Tā bija nejaušība, ka šai reģionā 60-desmitajos g. ņemtie asins paraugi bija saglabājušies. Tos pētot ASV un beļģu speciālisti apstiprināja HIV parādīšanos cilvēku vidū. Pēc brauciena pa Kongo iekļaujot daļu no Ruandas un Burundi tika apkopots 2 tūkstoši pieaugušo asins paraugu, kas vēlāk tika nodoti ekspertiem, lai tie izmeklētu uz HIV klātbūtni. Tikai viena laboratorija atklāja inficētu asins paraugu, kas tika apstiprināts arī citās laboratorijās. Atskaitēs tas parādās kā inficēts asins paraugs pirms HIV ēras, kas tika nosaukts L-70. L saīsinājums no Leopoldville. Mums ir laiks 1959. g., mums ir vieta Leopoldville, kas tagad saucas Kinšasa, kas iepriekš bija Beļģijas kolonijas galvaspilsēta. Pirmās norādes uz HIV paiet no Beļģijas kolonijas Āfrikā Kongo vēl 20 gadi pirms parādīšanās ASV.

Ja atgriežamie pagātnē mēs konstatējam, ka HIV ir saistīts ar SIV (Simian Immunodeficiency Virus). Kad cilvēkam ir bijis kontakts ar pērtiķi, jo parastajam cilvēkam nav kontakta ar pērtiķi. Pastāv divas iespējas, kad cilvēkam ir kontakts ar pērtiķi. Viens gadījums saistīts ar pērtiķu izmantošanu pārtikā, kad pērtiķis tiek sagatavots ar asinātu vai trulu nazi vai ar kautu ko, kas pagadās pa rokai un šādi varētu inficēties. Otrs gadījums saistīts ar to, ka esam izmantojuši un joprojām izmantojam pērtiķus vakcīnu radīšanai un potēšanai. Lai inficētos ar HIV ir nepieciešams kontakts ar inficētām asinīm. Zinātniskajās aprindās cirkulē hipotēze, ka kādam medniekam ir bijis kontakts ar inficētām šimpanzes asinīm. Bet šī teorija neizskaidro neseno HIV parādīšanos, jo Āfrikā šimpanzes tika medīti no sen seniem laikiem.

Ir vēl viens skaidrojums, bet tas ir izraisījis strīdus. Neatkarīgs publicists un žurnālists Tom Curtis 1992. g. publicēja rakstu, kas līdzinājās nevaldāmam ugunsgrēkam. Šai rakstā tika apgalvots, ka cilvēki Kongo tika potēti ar HIV inficētu poti pret poliomielītu (bērnu trieka). Šim apgalvojumam par pamatu kalpoja acīmredzamā sakritība starp vietu, kur tika potēts un kur vēlāk parādījās HIV.

Tom Curtis izvirzītā tēze satricināja zinātnisko pasauli, jo apšaubīja izcilu pētnieku un vienu no cīnītājiem pret poliomielītu – Hilary Koprowski. Zinātnieku kopienā izcēlās drausmīga sajūta, jo viņi jutās apdraudēti. Sakarā ar šo tematu izcēlās liels nemiers, jo runa bija par profesionālu žurnālistu. Viņi bija sabijušies, ka cilvēki pārstās potēt savus bērnus pret poliomielītu. Kā varēja pērtiķu vīruss inficēt poti? Lai izprastu, kā tas varēja notikt, atgriezīsimies laikā, kad pasauli apdraudēja poliomielīts. 1958. g. ASV izceļas nelaime, kas plosās vairāk, kā 50 gadi – poliomielīts. Šī līdz tam laikam neārstējama slimība paralizē un nogalina pirmkārt bērnus. 90 miljoni amerikāņu saņem poti pašā lielākajā potēšanas kampaņā. Vakcīna pret poliomielītu ir lielākais medicīnas un tās izgudrotāja Jonas Salk (Džonass Solks) sasniegums. Bet šai vakcīnai pret poliomielītu ir kāda īpatnība, tā ir izstrādāta izmantojot pērtiķu orgānus. Tā tiek radīts milzīgs tirgus pieprasījums pēc pērtiķiem, kas tiek izmantoti, kā izmēģinājuma trusīši un kalpo kā materiāls vakcīnas izstrādei pret poliomielītu. Makakos lielos daudzumos tika ievestas Amerikā no Indijas un Āzijas. Vīrusu kultivēja pērtiķu nieru substrātā, tātad bija nepieciešamas pērtiķu nieres. Bija nepieciešamas mēģenes, bija nepieciešams šūnu substrāts, kam parasti izmantoja liellopu vai arī zirgu embrijus. Tagad tas vairs nav nepieciešams, jo visā pasaulē uz pilnu jaudu strādā abortu klīnikas un laboratorijām piegādā 'materiālu'. Kad ir iegūti nepieciešamie audi, tos sasmalcina. Metode, kā audi tiek sasmalcināti ir visai vienkārša, ņemam šķēres un griežam un griežam un griežam, līdz iegūstam relatīvi viendabīgu šūnu masu, kas satur kunkuļus un daļiņas. Tad šo materiālu ievieto mēģenēs un pamet nostāvēties līdz izveidojas viendabīga šūnu masa. Tad tiek pievienots poliomielīta vīruss, tad tiek atfiltrēts šķidrums no šūnām un tā iegūstam vīrusa suspensiju, tad tas tiek nogalināts ar formaldehīdu, to salej traukos un nosauc par vakcīnu pret poliomielītu. Lietojiet veseli vakcīnu pret poliomielītu!

Iegūt tīru kultivējamo materiālu ir ļoti grūti. Var iegūt pērtiķu nieru substrātu, kas izskatās tīrs, bet ja to ļoti rūpīgi izfiltrē un apskata zem mikroskopa, mēs atklāsim dažādas 'liekas' šūnas. Paradoksāli, bet šis ierocis, kas radīts, lai likvidētu svešķermeņus cilvēka organismā izmantoja inficētu materiālu. Tā nu sanāca, ka tā vietā, lai likvidētu vienu slimību tika radīts risks inficēt ar citu. Zinātnieki un veselības aprūpes klerki no ASV pārtikas un zāļu uzraudzības bija lietas kursā, vēl jo vairāk viņi šo informāciju noslēpa. Berni S. pētniece no pārtikas un zāļu uzraudzības nodaļas bija pirmā, kas pamanīja šī vīrusa klātbūtni, bet šie fakti tika noslēpti. Notika daudzas iekšējas diskusijas attiecībā uz paraugiem, ko viņa iesniedza savai priekšniecībai, bet viņi nevēlējās pieļaut domu, ka tas ir bīstams vīruss. Neskatoties uz to viņa savu darbu prezentēja Ņujorkā konferences laikā, par ko atkal tika kritizēta. Drīz pēc tam dr. B.H. Sweet un dr. M.R. Hilleman atklāja vīrusu un nosauca to SV 40. Tā laika medicīnas literatūrā varam atrast garu pērtiķu vīrusu sarakstu, kas bija spējīgi inficēt cilvēku, kur redzams arī SV40, kas šai garajā sarakstā ieņem četrdesmito vietu. Tagad mēs spējam radīt sintētisku vakcīnu pret poliomielītu izmantojot rekombinētos proteīnus un to nedarām. Farmaceitiskās kompānijas ir tās, kuras nosaka lietu gaitu, jo viņi ir uzstādījuši iekārtas un izstrādājuši ražošanas metodes. Un ja kaut ko nāktos mainīt, tas viņiem būtiski sadārdzinātu ražošanu. Vakcīna pret poliomielītu bija inficēta ar dažāda veida vīrusiem, tāpēc izmantot pērtiķus bija un ir bīstami.

Cilvēks, kas apklusināja Curtis 'svēts dieveklis' - Koprowski, kas izcēlās ar vērā ņemamu, bet apšaubāmu karjeru. Viņš bija viens no pirmajiem, kas pētīja dzelteno drudzi, trakumsērgu, vēzi un HIV. Viņam pieder vairāk patentu, kā jebkuram citam uz Zemes. Patenti, kas viņu darīja bagātu un varenu. Bet laikā, kad plosījās poliomielīta vīruss Hilary Koprowski bija jauns un ambiciozs poļu izcelsmes pētnieks, kas visu ziedoja karjerai savā jaunajā adoptīvajā dzimtenē ASV. 1950. g. viņš nevienam nezinot slepenībā izmēģināja savu pirmo 'dzīvo' vakcīnu pret poliomielītu TN, izmēģinājuma trusīšu lomā tad bija 20 bērni – garīgi slimi invalīdi no Letchworth Village. Kad par to uzzināja zinātnieku kopiena, tika izteikts stingrs nosodījums neskatoties uz to, ka eksperiments bija veiksmīgs. Koprowski zaudēja visu oficiālo atbalstu un tika izvēlēts Džonass Solks, kas bija vairāk tradicionāls. Bet Koprowski nepiekāpās un ar privāto farmaceitisko kompāniju finansiālu atbalstu izmēģināja vairākus vakcīnu variantus pret poliomielītu mazās cilvēku grupās. 1952. g. Sonoma, 1953. atkārtoti Letchworth Village, 1954. g. Gudbain 1955. g. Klintonfarm. Viņa neatlaidība nesa augļus, jo 1955. g. 23. aprīlī 260 bērni, kas bija saņēmuši Solka vakcīnu saslima un 11 no tiem nomira. Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka Cutter laboratorijas visa vakcīnas partija bija defektīva. Koprowskim nu bija brīvs ceļš. Tagad viņš jau nebija viens, jo medicīnas zinātnes gigants Alberts Seibins paziņoja nodomu izstrādāt vakcīnu, kuras pamatā būs 'dzīvs' novārdzināts vīruss. Tas izraisīja nepārvaramu sāncensību šo abu vīriešu starpā. Abi bija gatavi izmantot visus līdzekļu, brīžiem zināja un brīžiem īsti neapzinājās, ko dara. Viņiem piemita gan vēlme, gan iespēja tā teikt doties uz Mēness tumšo pusi, neņemot vērā vai viņu produkts ir lietojams.

Lai sasniegtu rezultātu ir nepieciešami eksperimenti, bet veiksmīgiem eksperimentiem nepieciešams vakcinēt lielas cilvēku masas. Un to nevar atļauties darīt Amerikā. Šajās sacensībās ar laiku pirmais izstrādājušais vakcīnu kļūtu par uzvarētāju. Seibins noslēdza slepenu vienošanos ar savu dzimto zemi Krieviju (PSRS). Šai eksperimentā tika vakcinēti kopumā vairāk kā 6 miljoni cilvēku Kazahstānā, Latvijā un Igaunijā.

Koprowski izvēlējās Kongo Beļģijas koloniju, valsti tās uzplaukuma brīdī. Kongo bija koloniālā greznuma rota un ilgu laiku ķēniņa Leopolda privātīpašums, kur bija dimantu un urāna raktuves. Bija arī noslēgts tirdzniecības līgums starp Beļģiju un ASV, kas bija spēkā kopš otrā pasaules kara. Bet pirmkārt tāpēc, ka Kongo bija paša modernākā medicīniskā infrastruktūra Āfrikā un bija starp labāk organizētajām. 'Princese Astrid' ir labākais un pilnvērtīgākais tā laika Centrālāfrikas medicīniskais institūts ar brīnišķīgu personālu un ultramodernām iekārtām, kas kalpo analīžu veikšanai, zinātniskai pētniecībai, kā arī serumu un vakcīnu pagatavošanai cīņā ar dažādām lipīgām slimībām. Hilary Koprowski pārcēlās uz Kongo un izmantoja cilvēkus, kas jau bija cietuši un pieredzējuši ļaunumu un kas bija kļuvuši par koloniālās ekspansijas upuriem 100 gadu garumā. Neviens tai laikā nedomāja par šīs lietas ētisko pusi, bija iespēja, bija 'likumīgi', kā arī bija beļģu varas akcepts. Viņi pārcēlās uz turieni, paveica savu darbu un ar to viss beidzās.

Seibins un Koprowski veica eksperimentus ar vakcīnu pret poliomielītu tai pašā laikā. Neviens saslimšanas gadījums ar HIV neparādījās PSRS. Toties Kongo HIV parādījās apmēram pēc gada pēc vakcinācijas kampaņas. Vai tā ir sakritība? Vai varbūt Koprowski vakcīna ar kaut ko atšķīrās? Saldētavās bija šīs vakcīnas paraugi, bet tie nebija pieejami citiem pētniekiem.

Iespējams atbildi varētu atrast tā laika dokumentos. 1958. g. Seibins pakļāva analīzei Koprowski izveidoto vakcīnu un konstatēja, ka tā ir ne tikai nestabila, bet arī saturēja vēl nepazīstamu vīrusu, ko nosauca par vīrusu X. Par iegūto rezultātu viņš paziņoja Koprowskim. Atbildi nenācās ilgi gaidīt. Cienījamais Albert es ļoti uzmanīgi izpētīju jūsu ar 27. decembri datēto ārkārtīgi neparasto vēstuli, kam pievienoti vēl neparastāki komentāri. Mēģinu iejusties jūsu vietā, bet nekādi nevaru iedomāties, ka spētu radīt savam kolēģim zaudējumus, kas strādājis 10 gadus, atsaucoties uz vārgiem argumentiem un aizdomām kam nav nekāda pamata. Tāpat domāju, ka jūs pazīstat Rochefoucauld, kas saka, ka strīdi ilgi nepastāvētu, ja kļūdas būtu tikai vienā pusē. Kungs jūsu decembra pirmdienas vēstule nav pelnījusi atbildi. Skaidrs, ka jūsu vērtējums nav objektīvs un komunikācija nav iespējama. Sarkasms un uzbrukumi nevar aizstāt zinātnisko metodi, t.i., mērījumu reproducējamību. Es atvados no tā, kas kādreiz bija mans draugs un kolēģis. Koprowski izveidotā vakcīna bija tālu no tā kādu to iedomājās un pietam vēl bija inficēta. Seibins apņēmās publiskot šo informāciju. 18 mēnešus vēlāk 1960. g. jūnijā viņa vakcīna tika uzskatīta par labāku un tāpēc tā ieņēma Solk vakcīnas vietu. Koprowski zaudēja. Ironiski, bet Seibina vakcīna bija tālu no tā, lai skaitītos perfekta, tāpat kā Solka vakcīna tā bija inficēta ar SV40.

Ar šo viss varēja arī beigties, bet viens cilvēks nolēma atjaunot izmeklēšanu. Edward Hooper bija neatkarīgs izdevējs, bet atšķirībā no Curtis devās uz Āfriku lai izsekotu vakcīnas pret poliomielītu vēsturi. Hooper cerēja Beļģijas koloniālajā arhīvā atrast pārliecinošas atbildes uz saviem jautājumiem. Viņa meklējumi ilga vairāk kā 17. gadus un viņu aizveda no Āfrikas un Beļģiju ar nostāšanu ASV. Hooper apkopoja simtiem stundu interviju ar tā laika 'varoņiem' un lieciniekiem, kā arī pārskatīja tūkstošiem dokumentu. 1999. g. Hooper savu izmeklēšanas darbu nopublicēja grāmatā the RIVER, kas satur vairāk kā tūkstoš lapas. Edward Hooper: 'HIV izcelšanās ir cilvēka un ne Dieva gribas akts. Tika sagatavota mutē smidzināma eksperimentāla vakcīna pret poliomielītu, kuras izveidē tika izmantotas šimpanzes nieres un asinis. Šo vakcīnu saņēma vairāk, kā miljons cilvēku Beļģijas kolonijās Kongo, Ruandā un Burundi starp 1957. g. un 1960. g. Vietas, kur tika potēts sakrita ar vietām, kur izcēlās HIV norāda uz veidu, kā pērtiķu vīruss pārceļoja uz cilvēkiem. Tas ir pārsteidzoši un unikāli, ka pote, kas tika lietota Centrālāfrikā un HIV parādās tajās pašās vietās.'

Edward Hooper tāpat kā Curtis apliecina, ka Koprowski vakcīna ļoti atšķiras no citām vakcīnām pret poliomielītu. Viņš norāda, ka šai vakcīnai netika izmantos zaļais pērtiķis, bet gan šimpanze, kas ir HIV priekšgājēja pārnēsātājs. Edward Hooper bija kārtējais žurnālists, kas cirta pļauku zinātnes gigantiem. Debates bija publiskas un pārmetumi tik precīzi, ka pirmoreiz Hilary Koprowski bija spiests atbildēt. Hilary Koprowski: 'Tie audi, ko es izmantoju bija Filipīnas vai Indijas pērtiķu nieres, kas ir rēzus pērtiķi, kas ir vispārējs termins, ir vēl citi veidi Macaca mulata un esmu piemirsis citu. Tas ir rakstiski dokumentēts.' Žurnālists: 'Tātad jūs nekad neesat izmantojis šimpanzes.' Hilary Koprowski: 'Nekad manā dzīvē.' Par nožēlu nav neviena dokumenta, kas liecinātu, kā Koprowski radīja vakcīnu. Bet tais vietās, kur mūs pieviļ atmiņa, mums palīgā nāk kinohronika filmēta beļģu koloniālajā laikā. Beļģu Kongo poliomielīta pētniecības centrā ko vada Courtois ir 87 šimpanzes, kas tiek izmantotas 1947. g. radītās vakcīnas pret poliomielītu testēšanai, kuru ir izveidojis dr. Koprowski.

Mazāk kā divu gadu laikā starp 1956. g. un 1958. g. Lindi nometnē tika atvests vairāk kā 400 šimpanzes, no tām izdzīvoja viena vai divas, kas tika paņemti kā mājdzīvnieki. Daži dzīvnieki mira dabisku iemeslu dēļ, nomira kā mēdz nomirt dzīvnieki nebrīvē, jo šimpanzes ir sevišķi jūtīgas. Varētu teikt, ka no 10% līdz 25% mira dabisku iemeslu dēļ, bet pārējie tika upurēti. Atliek jautāt: 'Kāpēc tos nogalināja?' Izskatās, ka tie tika nogalināti, lai iegūtu audus un asinis un daļa no tā tika izvests ārpus valsts un otra daļa tika aizvesta uz medicīnisko laboratoriju Stanleyville.

Hooper publiskie paziņojumi zinātniekus piespieda uz atbildes reakciju. Šajā Hooper iesāktajā cīņā viņam pievienojās zinātnieku aprindās pazīstams cilvēks, biologs evolucionists Bill Hamiltons. Hamiltons bija izvirzījis ļoti pesimistisku scenāriju attiecībā uz cilvēku dzimtu. Viņš uzskatīja, ka zāļu industrijas hegemonija traucē neatkarīgu medicīnisko pētniecību un zinātniekiem ir pienākums publiskot informāciju par draudošām briesmām, kas varētu iespaidot mūsu sabiedrību. Pēc paziņojuma, ka ir pieveikts poliomielīts nāca liela katastrofa – HIV, kas sagrāva visus panākumus. Hamiltons: 'Tas varēja notikt un jāsaka tas tā arī notika. Šīs domas man ienāk prātā, kad man ir darīšana ar tiem, kas iesaistīti medicīnā. Viņi absolūti neko negrib dzirdēt par šo tēmu.' Žurnālists: 'Vai pastāv iespēja, ka zinātnieki nevēlas zināt un uzņemties vismaz morālu atbildību, ja ne likuma priekšā par to, kas notikās HIV vīrusa dēļ.' Hamiltons: 'Es domāju, ka tas ir tieši tā. Un tas visvairāk arī uztrauc šai gadījumā. Tas attiecas ne tikai attiecībā uz HIV izcelšanos, bet arī zinātnieku reakciju attiecībā uz šo hipotēzi, kas izskatās pēc paranoiskas negācijas.' Hamiltons: 'Domāju, ka nepārspīlēšu, ja to noraksturošu, kā visvairāk ienīsto hipotēzi medicīnas zinātniskajā pasaulē.' Bill bija pārliecināts uz visiem 95%, ka šī teorija ir patiesa, tāpēc nolēma doties uz Kongo sekojot šimpanzes 'pēdas'. Kādā vēstulē, kas adresēta Britu Karaliskajai akadēmijai viņš raksta: Atsaucoties uz ļoti ticamu hipotēzi par HIV izcelšanos no šimpanzēm, kas paiet no Kongo ziemeļiem neviens nav devies uz turieni, lai savāktu paraugus un atklātu SV40. Ceram savākt visu pieejamo šimpanžu, kā arī bonobu fekālijas. Bills Hamilton un viņa palīgs atgriezās Kongo, lai savāktu paraugus. Bills saslima ar malāriju un nomira 2000. g. martā.

Hamiltons nomira sava otrā ceļojuma laikā uz Āfriku. Viņa rīcību vadīja neparastas idejas, bet pēc būtības, ko viņš darīja? Viņš apkopoja informāciju. Viņš labi apzinājās, ka šāda ideja ir ļoti neparasta, bet ļoti iespējama. Viņš saprata, ka vienīgais veids, kā to atrisināt ir ievākt datus.

Tātad Lindi bija Beļģijas eksperimentālās pētniecības bāze, ko vadīja Koprowskis. Kāpēc tika izvēlēta Stanleyville? Vai ne tāpēc, ka tur bija jauna laboratorija, kas atradās Centrālāfrikā tieši šimpanzes dzīves vietā? Nometne bija uzbūvēta uz salas 40 minūšu attālumā no Stanleyville uz leju pa Lindi upi, kas ietek Kongo. Uz turieni veda ceļš līdz upei un tad vajadzēja šķērsot upi, lai nokļūtu uz salas. Savas izmeklēšanas laikā Edward Hooper iepazina Bayello vienu no tiem, kas bija nodarbināts nometnē Lindi. Tais laikos viņam bija uzticēts aprūpēt un pabarot šimpanzes. No sākuma līdz beigām bija 600 šimpanzes. Edward Hooper iepazina franču mednieku Gilbert Rollais. Oficiāli viņš atbildēja par mežiem un ūdeņiem, bet gandrīz trīs gadus strādāja Stanleyville laboratorijas labā piegādājot šimpanzes Lindi nometnei. Lai sagādātu šimpanzes, viņš nolīga veiklākos medniekus no pigmeju vidus. Tas bija 200 cilvēku liels pulks, kas veica kādas 120 kampaņas, lai apmierinātu nometnes pieprasījumu. Koprowski pirmo reizi apmeklēja Lindi, ko pats bija nodibinājis. Šai vizītei ir liela nozīme un tāpēc tiek iemūžināts ar simbolisku dibinātāju Courtois un Koprowski rokas spiedienu. Četru mediķu bilde kopā ar mutē smidzināmās vakcīnas pret poliomielītu autoru dziļi džungļos un tālu no laboratorijām. Varam skatīt direktoru Ghislain Courtois, Hilary Koprowski, Paul Osterrieth no virusoloģijas departamenta, Tom Norton ir Koprowski labā roka un Gaston Ninane mikrobiologs, kas piedalījās lielajā Ruzizi Valley potēšanas kampaņā.

Bez baltajiem bija arī melnādainie, kas strādāja kā palīgi, starp kuriem bija Bayello un Joseph, kas sniedza liecību tam, kas notika Lindi nometnē.

Bijušo Lindi nometnes darbinieku Joseph Limbaya un Christophe Bayello liecības.

Pati neticamākā atklāsme bija tā, ka daži dzīvnieki tika operēti dzīvi. Tai laikā pastāvēja uzskats, ka substrāta izveidošanai nepieciešami 'dzīvi' orgāni. Tas ir fakts, ko Koprowskis un Osterrieth ir vienmēr nolieguši. Vakcīna tika pagatavota tam nepiemērotos apstākļos, nevienam nebija pierakstu, vai arī neviens negribēja ar to krāmēties. Nebija absolūti nekā, pat pašiem nebija sajēgas ko īsti tur darīja, izņēmums bija daži ļoti specifiski dati. Bet publikācijā Royal Society Paul Osterrieth izsakās ļoti kategoriski: 'Man pat prātā nav ienācis riskēt ar cilvēka dzīvību un savu reputāciju ar materiālu, kas pagatavots tik rudemintāros apstākļos. Es kategoriski noliedzu, ka būtu kaut ko tādu darījis.'

1957. g. Gaston Ninane Beļģijā pavadīja sešus mēnešus sagatavošanās praksē vēl pirms lielās laboratorijas atklāšanas. Vai tā bija nejaušība? Tas ir 1992. g. novembra intervijas ar Gaston Ninane audio ieraksts: 'Vīruss tika audzēts nieru šūnās, šimpanzes nieru šūnās. Tad audu substrāts tika gatavots mēģenēs, tādās kā šī un tas bija tikai sākums, tāpēc, ka nieru šūnas, šimpanzes nieru šūnas vairojas ļoti labi. Tas ir labs substrāts poliomielīta vīrusam.' Tas ir patiešām apbrīnojami, vienmēr ir runa par šimpanzes nieru šūnām un finālā tiek apgalvots, ka nezina kāda tipa pērtiķi tika izmantoti.

Ninane uzskatīja, ka šimpanzes audi ir piemēroti vakcīnas radīšanai pret poliomielītu. Vai tas bija patiesais iemesls šimpanžu uzturēšanai Lindi? Ja mēs pāršķirstām kundzes Bert piezīmes, mēs redzam katra dzīvnieka vārdu, tā uzņemšanas un nāves dienu, konstatējam, ka Lindi sekcijas un orgānu izņemšana notika industriālā mērogā. Bet ja ticēt Hilary Koprowski, Stanley Plotkin vai arī Paul Osterrieth, izmantot šimpanzes nieres vakcīnas ražošanā pret poliomielītu ir absurdi. Vai tiešām absurdi? Nav absurdi, kā izskatās, tāpēc, ka kopš 1953. g. Alexandre Jezierski poļu izcelsmes veterinārs Pastēra institūta uzdevumā Kongo meklēja labāko substrātu vakcīnai pret poliomielītu. Pērtiķu salīdzinošajā pētniecībā Āfrikā visos sarakstos pirmo vietu ieņēma šimpanze. Toreiz visa pasaule meklēja perfektu substrātu. Jezierski un Koprowski pazina viens otru. 1957. g. abi bija devušies uz Kongo, kur Jezierski bija pavadoņa lomā Epulu, ko apdzīvoja pigmeju mednieki. Vai tā ir sakritība? Tāpat tur iepazinās ar Gilbert Rollais, kas vēlāk bija atbildīgs par šimpanžu piegādi Lindi nometnei. Šimpanze. Vienmēr šimpanze. Koprowskim tā bija ne tikai makakos alternatīva, brīnišķīga vieta eksperimentiem, kur vakcīna pret poliomielītu bija tikai pirmā fāze.

1959. g. laboratorijas ziņojums to apstiprina, tika radītas 250 tūkstoši vakcīnas dožu izlietotas 1958. g. Ruandā. No 1957. g. līdz 1960. g. vairāk kā miljons cilvēku bija spiesti pieņemt Koprowski vakcīnu pret poliomielītu. Šos eksperimentus nekavējoties nosodīja WHO, Pasaules Veselības organizācija.

Ne Koprowskis nekāds cits pētnieks no Stanleyville nevarēja iedomāties, ka stāv tik lielas sanitāras katastrofas priekšā. Un ja slepenība nav nekas vairāk kā naudas jautājums? Zinātnē pastāv iespēja patentēt atklājumus, piemēram, jaunu substrātu. Vašingtonā patentu birojā atklājām, ka Koprowskim pieder vairāk kā 100 patentu. Viņš ir zinātnieks ar lielāko patentu skaitu pasaulē. Lai iegūtu patentu nav nepieciešamības publicēt savu darbu, lai saņemtu apstiprinājumu. Ja kādam ir bizness un attīsta kādu procesu var to patentēt, lai citi nevarētu atdarināt viņa patentēto, nedz pārdod nesamaksājot par tiesībām lietot patentēto procesu vai lietu. No otras puses ir tiesības uz komerciālu noslēpumu. Pieņemsim, ka es ražoju kaut ko un man ir kāds ražošanas noslēpums. Man nav par to nevienam jāstāsta, vēl jo vairāk tādam, kas ir pietiekoši gudrs, lai saprastu manu metodi. To daru, lai neviens to nedabū zināt un tas ir veids, kā daudzas farmaceitiskās kompānijas darbojas. Nesaka nevienam neko.

Šāda lietu kārtība mūs nostāda, kādas vēl nezināmas visu pasauli aptverošas katastrofas priekšā.

 
 

new

 

 

 

© 2022 Pax vobis