Kristīgs viedoklis par evolūciju.
sekas - komunistiskais terors
Darvina izvirzītā teorija par dabisko atlasi iegūst popularitāti ar filozofiju un pasaules uzskatiem saistītās jomās, jo noliedza Dievu, kā radītāju un sagatavoja augsni materiālistiskai pasaules uztverei. Materiālistiskās ideoloģijas pamatlicējs Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx) veltīja Čārlzam Darvinam savu darbu "Kapitāls".
Darvina darbu augsti novērtē Kārlis Markss, kas bija sajūsmā par to, ka Darvins ar savu ideoloģiju atņem cilvēkam tā dievišķo izcelšanos. Ja jau cilvēks ir cēlies no pērtiķa, tad jau viņam nav nekāda cita mērķa, kā tikai izdzīvot.
Darvinisms kļūst par dogmu Padomju Savienībā, kuras iespaidā tiek izaudzinātas vismaz trīs paaudzes. Komunisma būvētājiem bija parocīga Darvina teorija, jo tā noliedza Dievu un varēja būvēt jaunu sabiedrību un jaunu cilvēku. Ar Darvina teoriju tika skalotas smadzenes skolās, darba vietās un komunistiskās partijas sapulcēs. 1930. gadā Padomju Savienībā tiek izdoti pilnā apjomā visi Darvina sacerējumi. Darvinisms kļūst par komunistiskā ateisma pamatu un kļūst par galveno ieroci jaunās paaudzes audzināšanā.
Darvina teoriju ar prieku uzņēma visi komunisti, sākot ar ideoloģiskajiem pamatlicējiem Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu, Ļenins un Staļins, Ķīnas vadonis Mao Dzeduns, visi "izcilie" nesenās pagātnes propagandisti un komunistiskā terora organizatori. Staļins jaunībā bija reliģiozs un pat bija iestājies pareizticīgo garīgajā seminārā, bet iepazinies ar Darvina postulātiem tas atmet ticību, kā vārguma izpausmi un kļūst par komunistisko teroristu. Ķīnas kompartijas vadonis Mao Dzeduns, kas iznīcināja miljoniem mierīgo iedzīvotāju apliecināja, ka Ķīnas sociālisms balstās uz Darvina teorijas, kas atgādina par sugu cīņu par izdzīvošanu. Kvēlie darvinisma aizstāvji karu uzskatīja par progresa virzītāju. Kristietība, jūdaisms un islāms sludina mieru, bet atrodas cilvēki, kas nav ticīgi, bet tikai izmanto ticību, kā ieganstu, lai piesegtu savus īstos nolūkus, jo šajās reliģijās nav aicinājuma uz cilvēka dzīves nonicināšanu, turpretī, darvinisms atklāti parāda savu destruktīvo dabu.
Kādā padomju laika dziesmā ir vārdi: "Mēs dievnamus un cietumus nolīdzināsim ar zemi ...", dievnamus spridzināja un jauca nost, bet par cietumiem pārbūvēja klosterus, viens no tiem ir Solovkos (Solovku salas).
15. gadsimtā uzbūvētajā klosterī simtiem gadu cilvēki aizlūdza Dievu, bet atnākot komunistiem pie varas Solovkos vēl ilgi pirms nacistiskās Vācijas rašanās bija izveidota padomju tipa koncentrācijas nometne. Uz Solovkiem 20. gadsimta sākumā komunisti nosūta Padomju varas ienaidniekus, kulakus (turīgi zemnieki), mūkus un priesterus. Saskaņā ar evolūcijas teoriju vājie Solovkos nomira, bet stiprākie izdzīvoja.
Pirmie par genocīdu, kā nepieciešamību sāka runāt sociālisti. Kārlis Markss savā avīzē "Neue Reinische Zeitung" raksta, ka tādas tautas, kā baski, skotu kalnieši un serbi ir rasu atkritumi, jo viņi nebūs spējīgi novērtēt sociālistiskās revolūcijas labumus. Šai pat rakstā Markss daudz runā par slāvu tautu vulgaritāti un piemetina, ka tādai valstij, kā Polija vispār nav tiesību uz eksistenci. Ļeņins cītīgi izstudējis Marksa un Engelsa mācību nodibināja pirmo sociālistisko valsti. Gadu pēc Ļeņina nāves 1924. gadā ASV "New York Times" kāds doktors Gebelss publicē rakstu par Vācijā jaundibināto nacionālsociālistisko strādnieku partiju - NSDAP, kuras dibinātājs bija Ādolfs Hitlers. Šai rakstā Gebelss Hitleru salīdzina ar Ļeņinu, viņš saka, ka izcilākais no visiem cilvēkiem ir Ļeņins un otrais aiz viņa ir Hitlers. Hitlers apstiprina, ka savas idejas pasmēlās no sociālistiem par ko liecina arī Hitlera partijas nosaukums - nacionālsociālistiskā strādnieku partija, kas bija patapināta no internacionālās strādnieku partijas.
Pēc pirmā pasaules kara ar Versaļas līgumu Vācijai bija aizliegts uzturēt un apmācīt savu armiju, tāpēc PSRS palīdzēja Vācijas nacionālsociālistiem, kā radniecīgai partijai. Staļinam esot pie varas slepenībā no pārējās pasaules padomju Krievijā līdz pat 1933. gada rudenim tika apmācīti vācu oficieri Lipeckā, Voļskā un Piemaskavā. Kazaņskā bija lieliska vieta, kur teoriju un praksi apguva nacistiskās Vācijas tankisti, toties Lipeckā bija tikpat lieliska aviācijas skola, kurā savas iemaņas apguva nākamie gaisa virtuozi, bet ja kāds vācu pilots vai tankists mācībās gāja bojā, tad viņa mirstīgās atliekas nosūtīja uz Vāciju kastē ar uzrakstu "tehniskā krava", lai netiktu atklāts, ka padomijā tiek apmācīti nacistu karavīri. Padomju Krievijā tika arī izmēģinātas vācu lidmašīnas Junkers JU 87. Pie Saratovas Volgas upes krastos (tagad Volska) nacisti kopā ar padomju draugiem izmēģināja ķīmiskos ieročus.
Pēc tam, kad Hitlers anektēja Austriju, okupē Čehoslovākiju, visiem kļuva skaidrs, ka Hitleru vajag apstādināt, bet Staļins atteicās iestāties antihitleriskajā koalīcijā, jo viņš gaidīja, kad Hitlers sagraus Eiropas valstis un vēlāk varēs atnākt, kā atbrīvotājs. Hitleram nebija nedz resursu, nedz atbalsta, lai varētu izvērst vērienīgu kara darbību. 1939. gada 23. augustā Staļins un Hitlers paraksta paktu par neuzbrukšanu, kas ļāva Hitleram bez bailēm uzbrukt Polijai, kas arī notika 1939. gada 1. septembrī. Kā nekā Polija ir Krievijas kaimiņvalsts un šādu uzbrukumu lielā Krievija varētu iztulkot, kā uzbrukumu, bet tas tā nebija, jo PSRS 1939. gada 17. septembrī arī uzbruka Polijai, bet no pretējās puses. Vāciešu bumbvedēji bombardēja Polijas pilsētas, bet Padomju Savienība ar Minskas radio raidītāja palīdzību piegādāja mērķu koordinātes. Sarkanā armija plecu pie pleca soļoja kopā ar SS vienībām, tāpēc vietējie iedzīvotāji tos pat neatšķīra, par ko liecina goda vārti, kuros bija sarkanās armijas zvaigzne un nacistu kāškrusts. Padomju Savienībā šī agresija tika aprakstīta, kā Polijas fašisma apkarošana. Divas miermīlīgas valstis Padomju Savienība un nacistiskā Vācija kopīgiem spēkiem karo pret fašismu Polijā. Staļins Hitleram piedāvāja arī parakstīt slepenu protokolu par ietekmes zonu sadalīšanu, 1939. gada novembrī PSRS uzbrūk Somijai. Somi ar neparastu degsmi deva pretsparu padomju agresoram, kas zaudēja apmēram 300 tūkstoši karavīru karā ar Somiju. Par savu brutālo agresiju pret Somiju PSRS tika izslēgta no Nāciju līgas. Tikai trīs valstīm Nāciju līga bija uzspiedusi agresora zīmogu, un tās bija militāriskā Japāna, fašistiskā Itālija un nacistiskā Vācija, nu šim sarakstam pievienojās PSRS. Norvēģiju nacistiskā Vācija okupēja ar tiešu PSRS līdzdalību, Staļins nodrošināja nacistus ar padomju kara flotes bāzi Murmanskas reģionā. Pēc šīs operācijas admirālis Rēders nosūtīja vēstuli padomju kara flotes komandierim Kuzņecovam, paužot pateicību par sniegtajiem pakalpojumiem.
Padomju Savienība bija liela valsts, kas bija pārvērsta par lielu koncentrācijas nometni par ko liecina daudzie masu kapi. PSRS komunistiskā partija slaktēja tautu bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Staļins parakstīja pavēles par nogalināšanu izdalot kvotas. Tā piemēram varēja nogalināt 100 tūkstošu Tombovas rajonā pietam nevienu neinteresēja ne vārdi, ne vainas pakāpe, kad tika nogalināts vajadzīgais cilvēku skaits vietējās varas ar izpildīta pienākuma apziņu ziņoja par to centrālai komitejai un lūdza papildu kvotas. Hruščovam bija iedota kvota nogalināt 7 - 8 tūkstošus, bet viņš izrādīdams patiesa komunista dedzību lūdza iedot viņam kvotu 17 tūkstošu "tautas ienaidnieku" nogalināšanai. Represiju rezultātā PSRS daudzi bērni palika bez vecākiem krieviski viņus sauca par bezprizornikiem (burtisks tulkojums būtu nepieskatītie). Šie daudzie bērni meklēja iespēju izdzīvot prašņājot pārtiku, bet daļa no tiem arī kļuva par mazgadīgajiem noziedzniekiem. Staļinam nepatika, ka vadājot pa Maskavu ārzemju delegācijas nācās sastapties ar šiem likteņa varā pamestajiem bērniem, tāpēc Staļins šo problēmu atrisināja sev raksturīgā veidā, viņš atļāva nogalināt bērnus, kas ir sasnieguši 12 gadu vecumu. Nav cilvēka, nav problēmas.
Komunisms, kas balstījās uz Darvina teoriju un vajāja ticīgos praktizējot genocīdu pret savu tautu, ticības iespaidā piedzīvoja krahu. Komunismam lielākais drauds nebija Čehijas vai Ungārijas bruņota sacelšanās, bet gan Polijas pilsoņu stiprā ticība, kas nepalika nepamanīta arī Vatikānā, jo 70-to gadu beigās par pāvestu tiek ievēlēts Karols Voijtila, kas pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Kādreiz komunistiskajā Krievijā ir atjaunots Kristus Glābēja dievnams, kas liecina par ticības atdzimšanu Krievijā. Padomju vara bija uzspridzinājusi Maskavā Kristus Glābēja dievnamu un gribēja izravēt ticību no cilvēku sirdīm. Bezdievīgā Padomju Savienība sabruka, bet Baznīca palika. Svētajos Rakstos mēs lasām: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." Mt. 16. 18.
