Kristīgs viedoklis par evolūciju.
senās civilizācijas
Arheologi artefaktu vecumu nosaka pēc to atrašanās dziļuma zemes slāņos, jo zemākos slāņos tiek atrasti artefakti, jo vecāki tie skaitās, bet tiek arī atrasti artefakti, kas sagrauj šo ierasto lietu kārtību. Šos artefaktus arhoeologi sauc par neparastiem artefaktiem. Mihails Kremo (Michael A. Cremo) un Ričards Tompsons (Richard L. Thompson) savā grāmatā atklāj tūkstošiem šādu artefaktu. Arheologs Vitnijs no Kalifornijas ieinteresējās par izrakumiem, kas tika veikti Galda (Tabe) kalnā, kad tur kalnrači meklēja zeltu. No izraktajām šahtām strādnieki virspusē iznesa daudzus akmens traukus un instrumentus, interesantākais bija tas, ka šo slāni datēja, kā 55 miljonus gadu vecu.
Ir izveidojies savdabīgs filtrs - šo mēs neesam mācījušies, šo te mēs nepazīstam, tas nav iespējams utt., pateicoties šim filtram cilvēks atmet faktus, kas nesaskan ar viņa uzskatiem.
Ir pieņemts runāt, ka mūsdienu cilvēks ir parādījies Ziemeļāfrikā no kurienes tas ir pārceļojis uz Eiropu un Dienvidāziju pārgāja Beringa šaurumu un nokļuva Ziemļamerikā apmēram 30 tūkstoši gadu atpakaļ, šķērsoja Ziemeļameriku un nonāca Dienvidamerikā apmēram 15 tūkstoši gadu atpakaļ. Turpretī Dienvidamerikā ir atrasti tik seni artefakti, ka pilnībā apgāž šo teoriju. 1966. gadā Meksikā bija atklāta vesela no akmens pagatavotu priekšmetu kolekcija, lai uzzinātu šo priekšmetu vecumu uz Deitonu tika ataicināta vesela ekspertu brigāde no ASV. Speciālisti nonāca pie slēdziena, ka atrasto priekšmetu vecums ir 50 tūkstoši gadu. Arheoloģe Virgīnija (Virginia Steen-Maclntyre) nācās uz savas ādas izbaudīt faktoloģisko filtru, ko ir uzstādījušas noteiktas zinātnieku aprindas, kas bīda savu teoriju par cilvēka izcelšanos Āfrikā un tālāku tā virzību uz citām vietām.
Dienvidāfrikā kalnrači atrada simtiem metāliskas sfēras slānī, kas tiek datēts kā 2,5 miljardus gadus vecs, tas ir laiks, kad uz zemes nevajadzēja būt netikai cilvēkam, bet vispār jebkādai dzīvai būtnei. Aplūkojot sfēras var redzēt, ka dabiskā procesā tās nevarēja rasties.
Ričards Miltons (Richard Milton) norāda, ka Londonas dabas muzejs vairāk līdzinās dievnamam, kas uzbūvēts par godu ticībai evolūcijas teorijai. Šai un citos evolūcionistu muzejos ir speciāli atlasītas ekspozīcijas izslēdzot citu viedokli apstiprinošās fosīlijas un artefaktus. Kad Darvins pierakstīja savu grāmatu par sugu izcelšanos viņš cerēja, ka nākošais gadsimts kļūs par atklājumu gadsimtu, kas apstiprinās viņa izvirzīto teoriju, bet tas nav noticis neskatoties uz miljoniem atklāto artefaktu un fosīliju.
1891. gadā Eižens Dubuā (Eugene Dubois) atrada galvaskausa augšdaļu un kreisā augšstilba kaula fragmentu, jāatzīmē, ka atliekas netika uzietas vienuviet, bet gan 20 metru rādiusā un pietam gada laikā. Dubuā samontēja pārejošo formu no diviem dažādiem organismiem, kas nekad nebija viens vesels organisms, šī blēdība atklājās un tikai 1984. gadā no Ņujorkas muzeja to aizvāca, bet tik un tā javas cilvēks parādās dažā labā evolūcionistu grāmatā.
Tas ko mums evolūcionisti tagad piedāvā, kā pārejas formu ir Lūcija (Lucy), daži domā, ka tā līdzinās cilvēkam, bet lielākais antropologu daudzums saka, ka tā nemaz neatšķiras no šimpanzes. Jāpiezīmē, ka no Lūcijas ir saglabājies tikai 40% apdrupušu kaulu pietam tie nav atrasti vienuviet, bet salasīti no teritorijas 3 km rādiusā. Lai kā mēģinātu kāds stutēt evolūcijas teoriju tā kopā neturas.
Ir pieņēmums, ka civilizācija ir atnākusi no vecās pasaules uz jauno, bet ir neapgāžamas liecības tam, ka jaunajā pasaulē vēl tūsktošiem gadu iepriekš tika būvētas pilsētas, viena no šīm vietām ir Tiahunako (Tiahunaco dažreiz to sauc par Tiwanaku). Pārbaudot Tiahunako būves ar līmenrādi tika konstatēts, ka šis arhitektoniskais veidojums ir ļoti precīzi uzbūvēts. Šī precizitāte nepieciešama, lai varētu noteikt saules kustību attiecībā pret horizontu saulei lecot. Tā saucamajos saules vārtos saule parādījās pavasara ekvinokcijā t.i. 20. vai 21. martā, bet ziemas un vasaras saulgriežos tai vajadzētu atrasties virs vārtu sānu kolonnām, bet tā atradās gan ziemas, gan vasaras saulgriežos ārpus šīm kolonnām, daži uzskata, ka šie senie celtnieki ir pieļāvuši savos aprēķinos kļūdu, bet arheologs Artūrs Poznanskis (Arthur Posnansky) patreiz novērojamo nesakritību pamatoja ar to ka zemeslodes ass ir mainījusi savu stāvokli par dažiem grādiem. Balstoties uz astronomiskajiem datiem Poznanskis nonācis pie slēdziena, ka Tiahunako ir 17 tūkstoši gadu veca. Inženieri piekrita Poznanska aprēķiniem, bet vienalga daudzi saglabāja skepsi attiecībā uz Tiahunako vecumu. Vikipēdijā Tiahunako datē, kā 15 tūkstoši gadus vecu. Par labu Poznanska pieņēmumam liecina tieši šīs celtnes precizitāte, kā celtniecības materiāls tiek izmantoti granīta bloki kur katra svars ir apmēram 100 tonnas, šie lielie un smagie bloki tika savienoti tik precīzi, ka pat neatradās tik lielas šķirbiņas, lai varētu iespraust adatu, tāpēc doma, ka kāds aprēķinos ir pielaidis kļūdu liekas absurda. Garsija savā hronikā raksta, ka konkistadori inkiem jautāja:"Kas uzbūvēja šīs celtnes.", tad inki atbildējuši, ka šīs celtnes ir uzbūvētas vēl tūkstošiem gadu pirms laiku sākuma.
Tiahunako uzbūvēja ļoti attīstīta civilizācija, to pierāda tempļa uzbūves apskate. Bloku sastiprināšanai Tiahunako tika izmantota portatīvā metāllietuve, blokos tika iegrebtas speciālas formas iedobes, kurās vēlāk tika ieliets sakausēts metāls, kas atdziestot veidoja stiprinājumu.
1993. gadā arheologs Vests (John Anthony West) nonāca pie slēdziena, ka Ēģiptes sfinksu vecums var būt 12 tūkstoši gadu. Roberts (Robert Bauval) pamanīja, ka sfinksi ir būvēti saskaņā ar astronomiskiem aprēķiniem. Megalītiskās arhitektūras paraugi mums norāda uz saistību starp Amerikas un Ēģiptes piramīdām, to ka vienā tā otrā vietā tiek būvēts izmantojot lielus akmeņus ar lielu precizitāti, kā vienā tā otrā vietā cilvēku tēliem tiem izmantota vienāda frizūra, izmantoja vienādus paņēmienus bloku stiprināšanā, abas kultūras pazina mumifikāciju un izmantoja to dižciltīgo miesu balzamēšanai, tas vedina domāt, ka tūkstošiem gadu pirms Kolumba senās civilizācijas pārstāvji ir šķērsojuši Atlantijas okeānu, to pierāda arī seno karšu kolekcija.
1960. un 1970. gados Tūrs Heijerdāls (Thor Heyerdahl) uzbūvēja divas liellaivas no papīrusa par pamatu izmantojot senos zīmējumus, ar kuru palīdzību šķērsoja Kluso okeānu. Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka pat ar samērā vienkāršiem no mūsdienu viedokļa līdzekļiem senās civilizācijas spēja šķērsot Atlantijas okeānu un tikai tas var izskaidrot līdzīgu arhitektūru, līdzīgas ierašas, līdzīgus ķeramikas pielietošanas paraugus dažādos kontinentos.
1929. gadā doktors Ethems strādājot pie muzeja izveides Konstantinopolē atrada karti, ko 1513. gadā uzzīmēja turku admirls Piri Reis. No Piri Riesa piezīmēm var secināt, ka viņš ir izmantojis daudz vecākus avotus un savas kartes ir izgatavojis pārzīmējot vecās kartes, dažas no kartēm bijušas no Maķedonijas Aleksanda (Aleksands Lielais) laikiem, t.i. vairākus gadsimtus pirms Krisus dzimšanas. Sevišķu uzmanību piesaista karšu precizitāte ar kuru tika attēloti visi kontinenti. Čārlzs Hapguts (Charles Hapgoot) kongresa bibliotēkā atklāja karti, kur ir attēlota Antarktīda bez ledus, ko sastādījis Oronteus Finaeus 1532. gadā. Jāatzīmē to kā Antarktīda izskatās bez ledus mēs uzzinājām tikai no 1952. gada un tas liecina par attīstītu civilizāciju tūkstošiem gadu atpakaļ.
Senie ēģiptieši līdz mums ir atnesuši leģendu par Atlantīdu un tās augsti attīstīto civilizāciju. Daudzi zinātnieki meklēja vietu, kas atbilstu Atlantīdas aprakstam, bet tā arī netika atrasta. Daži domā, ka to ir iznīcinājis vulkāns daži domā, ka tā esot nogrimusi, bet Rands (Rand Flem-Ath) uzskata, ka Atlantīda ir mums visiem pazīstāmā Antarktīda, jo tais leģendās pieminēts, ka Atlantīda atradusies okeāna vidū, kā zināms okeāna vidū atrodas Antarktīda. Antarktīda patreiz atrodas zem biezas ledus segas, jautājums, kā tur varēja eksistēt civilizācija 12 tūkstošus gadu atpakaļ. Uz šo jautājumu var dot atbildi atklājums, kas izdarīts Sibīrijā. 1977. gadā krievu traktorists atraka ledus gabalu, kas saturēja kautkādu tumšas krāsas massu, tuvāk aplūkojis viņš konstatēja, ka tas ir ledū iesalis dzīvnieks, kas līdzinās zilonim. Vēlāk noskaidrojās, ka tas ir labi saglabājies mamuts. Ziemeļkanādā un Sibīrijā tika atrasti tūkstošiem labi saglabājušos šo lielo zālēdāju mirstīgās atliekas. Rodas jautājums, kā šie daudzie siltummīlošie dzīvnieki tika tik strauji un tik lielā skaitā sasaldēti. Pēkšņu šo dzīvnieku sasaldēšanu var izskaidrot ar ļoti strauju klimata maiņu, kas notika pateicoties zemes ass nobīdei, tā siltie reģioni ar visu zemes garozu nobīdījās uz aukstajiem rajoniem. Kad Čārlzs Hapguts piedāvāja hipotēzi par zemes garozas nobīdi daudzi viņu uzņēma ļoti skeptiski, bet Alberts Einšteins (Albert Einstein) šo hipotēzi uzskatīja par vērā ņemamu un pozitīvi par to atsaucās. Hipotēzes būtība ir sekojoša, ledus sakrājas ļoti biezā kārtā un rada masas disbalansu, tāpēc zemes garoza sāk pārvietoties, jo zem cietās zemes garozas ir šķidrā mantija, ko mēs novērojam vulkānu izvirdumos, kad no pazemes iztek lava, pateicoties tam arī dreifē visi kontitenti. Šī hipotēze var izskaidrot, kā varēja pazusts vesela civilizācija.
1985. gadā Japāņu avīzes publicē sensacionālu rakstu, kas draud apgāzt iestāvējušos priekštatus par cilvēces attīstību, jo Jonaguni (Yonaguni) piekrastes ūdeņos tika atrasts neparasts objekts. Vieni uzstāja, ka tas ir cilvēka roku darbs citi turpetī uzstāja, ka tas esot tikai neparasts dabas fenomens. 2001. gadā strīdi beidzās, starptautiskā geologu konferencē nonāca pie slēdziena, ka tas tomēr ir cilvēku roku darbs un tā vecums ir vairāk kā 10 tūkstoši gadu, vienīgi vēsturnieki šai sakarā klusēja, acīmredzot nevēlējās klaji atzīt iepriekš pieņemtās teorijas nostumšanu vēstures mēslainē.
