Policijas patvaļa.
Epopeja ar policiju sākās ar šo.
Tas bija skaistā 1995. gada 12. septembra dienā.
sākumā papētīsim protokolu
Tā, tā un kādi gan mums te ir liecinieki. Pievērsiet uzmanību lieciniekiem Nr. 1 un Nr. 2 ierakstīts tikai vārds ar skricelējumu no kura pat nevar saprast, kas tur īsti domāts Saša, Saba, Saca nu varbūt kāda caca un bez uzvārda un adreses. Vareni vai ne, pietiek, ka pārs cacas liecina, kā pilnvērtīgi liecinieki un lieta darīta. Nav nekas nosvītrots un pierakstīts "labotam ticēt". Daudzās jo daudzās sūdzībās uz to tiku norādījis, bet nekā. Menti arī ir menti.
Vēl viens sacerējuma cienīgs gājiens, ierakstīts, ka manai mašīnai nav kārtībā bremzes un nav tehniskās apskates. Nezinu kur tiem mentiem bija acis, bet tikai ne pierē. Neviens neaicināja ekspertus un nenoteica ir vai nav bremzes kārtībā vai nekārtībā.
Lūk, tā izskatās sadursmes shēma.
Pievērsiet uzmanību datumam, kad pieņemts lēmums un tas ir 1995. gada 9. novembris un pietam pa pastu, tātad tas stājas spēkā vēl vēlāk. Es nekavējoties apstrīdēju lēmumu, iesniedzot sūdzību. Sūdzības savlaicīga iesniegšana apstādina soda izpildi.
Mentiem tā gribējās naudiņas, ka viņi nolēma šo lietu pasteidzināt, proti atzīt mani par vainīgu vēl pirms oficiāla lēmuma pieņemšanas skatīt augšējo dokumentu, kur norādīts, ka lēmums mani atzīt par vainīgu pieņemts 1995. gada 9. novembrī, bet Rīgas katoļu kūrijā ierodas ar dokumentu, kas apliecina manu vainu veselu mēnesi iepriekš, t.i. 1995. gada 10. oktobrī. Arī uz šo faktu biju daudzkārt norādījis, bet neviena tiesībsargājošā iestāde tam nepievērsa uzmanību, nauda taču nesmirt, vai ne. Žēl, ka toreizējie kūrijas darbinieki mani pat neinformēja, tādējādi man izdarot lāča pakalpojumu un nostādot muļķa lomā.
"lieciniece", kas ieradās neilgi pirms policijas ekipāžas saka zīmīgus vārdus:"Mēs atbraucām pretī" un tad mēģina pielabot laiku. Ak tavu brīmumu viņiem sarunāta tikšanās tieši avārijas vietā, ko nu neteiksi.
Solovjovs noteikti bija lietojis apreibinošos līdzekļus, jo vairākkārt atkārto to, ka es esmu braucis pie zaļās gaismas, saskaņā ar parunu "Kas nedzērājam prātā, tas dzērājam uz mēles." Šī ir pirmā reize, kad viņš to saka.
Cik labi, diktafons neieraksta attēlu, tad var muldēt, ka tur lūk stāv strādnieki, tur lūk ir liecinieki, bet protokolā parādās tikai "cacas". Jocīgi gan, notikusi automašīnu sadursme, bet iesaistītie avārijā netiek pārbaudīti uz alkohola vai citu reibinošo vielu klātbūtni, turpretī 1999. gada 22. aprīlī, kad nav nekādas sadursmes un avārijas situācija ir tikai mentu smadzenēs, tad gan mani rauj uz narkoloģisko centru pārbaudīt gan uz alkoholu, gan uz citām apreibinošām vielām. Visai dīvaina situācijas izvērtēšana ir tiem mentiem.
Lūk, šī ir otrā reize, kad viņš saka, ka es braucu pie zaļās gaismas.
Tas ir par traku, Solovjovs vairākas reizes ir pateicis, ka es braucu pie zaļās gaismas un tas viss ir ierakstīts diktafonā, tāpēc būtu loģiski šādu ierakstu iznīcināt. Tāpēc Solovjovs un viņa banda mēģina man atņemt audio ierakstu. Viena no sievietēm sagrābj diktafonu nu mēģina man to izraut no rokām, kas viņai neizdodas, jo diktafona siksniņu esmu apsējis ap roku. Viņa sagrābjot ar roku diktafonu izslēdz to. Audio ierakstā var dzirdēt klikšķi kam seko arhibīskapa Jāņa Pujāta runa un tad atkal seko ieraksts no notikuma vietas. Pirms policijas ierašanās paņēmu diktafonu ar vienīgo kaseti kurā bija ierakstīta arhibīskapa Pujāta runa.
Kad tas neizdodas talkā nāk policists kuram atbildu, ka viņam nav tādu tiesību. Lūk, vēl viens policijas "godaprāta un neieinteresētības" piemērs, pietam policists nelieto valsts valodu, bet "dzied vienā korī ar Solovjova bandu" runājot ar mani.
Ja viss ir kārtībā un otrās puses "liecinieki", "cacas" nemelo, kāpēc tāds uztraukums, ka kāds sarunu ieraksta diktafonā un kur palikusi policijas neitralitāte.
Jocīgi nu neparasti ir tas, ka policists iesaka iecirknī ierasties pēc stundas, laikam jau tāpēc, ka pa to laiku varēs sašmugulēt gan "lieciniekus", gan "liecības", turklāt policijas iecirknī šo mentu jau nebija un lietas kārtoja citi.
Man bija līdzbraucējs - priesteris sutānā (tā teikt pilnā uniformā) un policisti to skaidri zināja, bet par liecinieku viņu neierakstīja. Notikuma vietā policisti man izņēma autovadītāja tiesības, bet pagaidu tiesības tā arī neiedeva un ja manam līdzbraucējam nebūtu tiesību vadīt tad man pa Rīgu nāktos braukt bez tiesībām. Policijas iecirknī tai dienā netika pieņemts lēmums, bet tika pazņots lai ierastos vēlāk, tikai tad es saņēmu pagaidu atļauju.