Kristus nāves un augšāmcelšanās liecinieks.
Itālijas pilsētā Turīnā Sv. Jāņa baznīcā glabājas audekls, uz kura var saskatīt ar pātagām šaustīta, ērkšķu kroni kronēta, ar caurdurtu sānu un krustā sita cilvēka attēlu pilnā augumā, kas tad visās detaļās saskan ar Evaņģēlijos aprakstīto Jēzus Kristus šaustīšanu, kronēšanu ar ērkšķu kroni un sišanu krustā. Visas cilvēces vēstures laikā nav atrasts kas līdzīgs šim līķautam, lai gan krustā sišana un šaustīšana ar pātagām bija izplatīts eksekūcijas veids senajā Romas impērijā, sevišķi daudz krustu bija uzstādīts pēc ebreju sacelšanās pret romiešiem.
Mēģināsim izsekot, kā Kristus līķauts ir nokļuvis Turīnā. Apustulis Jānis liecina (Jņ 20, 5-8), ka Lieldienu rītā viņš kopā ar sv. Pēteri iegāja tukšajā Kristus kapā un tur redzēja tikai audeklus, kuros bija ietīta Viņa miesa. Kas ar šiem audekliem notika tālāk, skaidru ziņu nav. Bet, balstoties uz senajiem liturģiskajiem tekstiem, kā arī uz dažu vēsturnieku un bīskapu liecībām, var droši teikt, ka jau 4. gs. Pestītāja līķauts tika godināts kā sevišķi dārga relikvija un uz tā esošais attēls tika uzskatīts par patiesu Viņa miesas nospiedumu.
Ir ziņas, ka līķauts līdz 7. gs. bija palicis Jeruzalemē, jo svētceļnieks Antonijs no Placenti (šodien Pjačenca) liecina, ka tas 570. gadā esot glabājies kāda klostera alā pie Jordānas. Ķeizars Justiniāns I Lielais (527-565), lai varētu pēc iespējas precīzāk dabiskā lielumā izgatavot krucifiksu Sofijas katedrālei Konstantinopolē, uz Jeruzalemi aizsūtīja sūtņus ievākt ziņas par Pestītāja izskatu. Tā kā šīs ievāktās ziņas par augumu (1,78 m) sakrīt ar līķauta attēlu, tas liecina, ka šie sūtņi Jeruzalemē to bija pētījuši.
Kad 614. gadā Palestīnu iekaroja persieši, līķauts tika pārvests uz Konstantinopoli. Sākoties svētbilžu nemieriem, to nogādāja uz Edesu, bet 944. gadā tas atkal bija Konstantinopolē. Krievu ikonogrāfijā ap 1000. gadu Pestītājs tiek attēlots ar visām anatomiskajām īpatnībām, kuras pasmelt varēja, tikai aplūkojot Svēto līķautu.
Vienā no 1204. gada hronikām ir teikts, ka krustnešu uzbrukuma laikā Bizantijai no Konstantinopoles šī relikvija esot pazudusi. Mūsdienu pētījumi liecina, ka šo Pestītāja attēlu varēja paņemt un atvest uz Eiropu bruņinieks de Šarni, jo 1353. gadā viņa pēctecis grāfs Žofrems de Šarni uzbūvēja Šamberā baznīcu, kurā uzstādīja audeklu, par kuru apgalvoja, ka tas esot īstais mūsu Kunga Jēzus Kristus līķauts. No šā laika līdz mūsdienām šīs relikvijas vēsture jau ir pilnīgi droši zināma.
de Šarni
1452. gadā Margarita de Šarni to atdeva Savojas hercogam Ludvigam, kura pēcnācēji vēlāk kļuva par Itālijas karaļiem, bet no 1578. gada tā tiek glabāta īpašā relikviārā Turīnas Sv. Jāņa baznīcā un ir pazīstama visā pasaulē kā Turīnas līķauts.