Večiņa birokrātijas templī.

Reiz bija večiņa, kurai bija divi dēli. Viens dzīvoja aiz trejdeviņām jūrām, trejdeviņiem kalniem un trejdeviņiem mežiem dienesta dzīvoklī. Otrs dēls dzīvoja kopā ar večiņu, jo bija invalīds un večiņa to kopa līdz sirmam vecumam, līdz pienāca laiks, kad pilnu krūzi ar ūdeni vairs nespēja noturēt rokās. Viņa žēloja invalīdu un gribēja arī turpmāk to apkopt, bet spēks to bija atstājis, tāpēc neatlika nekas cits kā griezties pie labdariem - sociālajiem darbinieki, bet tie atbildējuši, ka nevarot palīdzēt, jo invalīds, lūk, nerakstot iesniegumu. Tā nu večiņa stenējusi, elsusi un pūtusi kopjot invalīdu. Tā nu tas ir, pret likuma burtu papūst ir grūti. Likumos un noteikumos ir rakstīts, ka mātei jākopj savs bērns nu jau tēvainis un nav svarīgi cik mātei ir gadu 90., 100 vai 150. Likums paliek likums. Atbrauca reiz ciemos vecākais dēls, kas dzīvo aiz trejdeviņām jūrām, trejdeviņiem kalniem un trejdeviņiem mežiem dienesta dzīvoklī un nosprieda, ka šo likumu vajadzētu apiet ar līkumu. Vecākais dēls labdariem paziņoja, ka māte iešot uz pansionātu un tāpēc nebūs, kam apkopt invalīdu. Pēc šī paziņojuma labdaru mājā sacēlās 'negaiss', jo bija steidzami jāatrisina birokrātiski sarežģīts jautājums. Uzgāzt invalīdu vecākajam dēlam nevar, viņš pats dzīvo dienesta dzīvoklī, bet māte taču iet uz pansionātu. Kā nu bija, kā nu ne, bet šis jautājums tika atrisināts pozitīvi, bet radās cita problēma, jo tagad večiņai vairs nebija vajadzīgs vairāku istabu dzīvoklis un pietiktu ar mazāku. Večiņa nosprieda pārcelties uz mazāku. Šai sakarā večiņa devās uz birokrātijas templi, lai kārtotu formalitātes. Iegāja večiņa cēlajā templī 12:20 un ieraudzīja tabuliņu ar uzrakstu pusdienu pārtraukums no 12:00 līdz 12:30 un nosprieda pagaidīt. Laiks steidzās gliemeža ātrumā un bija jau 12:30, bet neviena, nedz kunga, nedz kalpa. Pulkstenis sita 12:40, bet arī šoreiz nedz kunga, nedz kalpa, pulkstenis sita 12:50 un arī šoreiz nedz kunga, nedz kalpa. Večiņa atcerējusies vecākā dēla stāstīto par dienestu ķeizara armijā un nodomājusi, ja birokrātijas tempļa kalpi ēstu tik ātri, kā ķeizara armijā, tad tiešām paspētu aiziet paēst un atgriezties noteiktajā laikā. Ir arī otrs variants nemaldināt birokrātijas tempļa apmeklētājus un uzlikt tabulu, kurā rakstīts: pusdienu pārtraukums no 12:00 līdz 13:00, kāpēc netiek izmantots otrais variants zin pateikt tikai cars. Galu, galā birokrātijas tempļa kalpi ir savās vietās. Večiņa vēlas deklarēt citu dzīves vietu, večiņai birokrātijas tempļa kalpi atbild, ka to varot bez maksas izdarīt, ja ir internetbanka - jābūt datoram, interneta pieslēgumam un jābūt aktivizētai internetbankai. Par cik večiņa datoru neatšķir no televizora, viņa lūdz vai šo pakalpojumu nevarētu nokārtot uz vietas. " Jā, protams, ka var": atbild birokrātijas tempļa kalpi. Re, kur spraudiet savu bankas karti un maksājiet. Večiņa samulsusi jautā: "Kas par karti, vai tad nauda vairs nederot?" "Derot nauda, bet to sākumā jāizmaina pret birokrātijas tempļa naudu, jo nekas nešķīsts nedrīkst ienākt birokrātijas templī. Vēl var aiziet uz pasta nodaļu tur nomaksāt un atnest čeku." Večiņa apvaicājas līdz cikiem birokrātijas tempļa kalpi strādāšot un tie atbild līdz 17:00. Večiņa "žigli" aiztipina uz pastu, tad "žigli" vicinādama spieķīti attipina uz birokrātijas templi un pulkstenis sit 15:00, bet neviena nav, nedz kunga, nedz kalpa, kaut, kur koridori dzirdama apdziedāšanas dziesma, birokrātijas templis gatavojas tautiskā garā sagaidīt svētkus, bet večiņa ...

p.s.

Tā ir tikai pasaka, īstenība ir tāda, ka Eiropas oficiālā valūta ir eiro, jebšu euro un ir Eiropas Savienībā legāls maksāšanas līdzeklis. Nav svarīgi vai man nav bankas kartes, vai būtu aizmirsis kodu, vai pašu karti, Rēzeknes domē jābūt kases aparātam un jābūt iespējai norēķināties skaidrā naudā, pretējā gadījumā tā ir diskriminācija attiecībā uz tiem, kam ir pieejama tikai skaidra nauda. Arī pusdienas laiku vajadzētu uzrādīt korekti. Savulaik biju deklarējies Balvu novadā un nav palikušas nekādas negatīvas atmiņas, jo visu varēja nokārtot uz vietas, bez liekas birokrātijas.

pr. Felikss Šneveļs

kas jauns