Kristīgs viedoklis par evolūciju.
zemes un visuma vecums
Zemi un visumu var salīdzināt ar degošu sveci, mēs nezinām kad tika iedegta svece, nezinām tās garumu, nedz to vai tā dega ar pastāvīgu ātrumu un tāpēc mums ir grūti pateikt cik tad ilgi tā dega, tāpēc apskatīsim dažas metodes, kas tiek izmantotas zemes un planētu vecuma noteikšanai, kā arī apskatīsim iebildumus, kas tiek izvirzīti pret šīm metodēm.
Evolūcijas teorijas piekritējs Villards Libbi (Willard Frank Libby) skaidro vecuma noteikšanas metodi izmantojot radioktīvo oglekli C14. Ēdot mēs uzņemam ar barības vielām radioktīvo oglekli C14, kamēr organisms ir dzīvs tas barojas, tātad pastāvīgi atjauno radioktīvā oglekļa C14 krājumus organismā, bet nomirstot organisms pārstāj uzņemt barību un līdz ar to vairs neuzņem radioktīvo oglekli C14. Radioktīvais ogleklis C14 veidojas no slāpekļa N14 atmosfēras augšējos slāņos 9 - 15 km augstumā kosmiskās radiācijas rezultātā. Par cik radioktīvais ogleklis C14 ir nestabils, tas pārvēršas par slāpekli N14 un izdala zināmu daudzumu enerģijas. Radioktīvā oglekļa C14 pussabrukšanas periods ir apmēram 5700 gadu. Nosakot radioktīvā oglekļa C14 daudzumu mirušajā organismā var noteikt tā vecumu. Ņemam paraugu kuram gribam noteikt vecumu, to rūpīgi attīrām, lai nebūtu piemaisījumu un ievietojam jaudīgā kvarca kurtuvē, kur tiek panākta ļoti augsta teperatūra, šai augstajā temperatūrā organiskās vielas sadeg un izdala gāzes starp kurām ir arī radioktīvais ogleklis C14. Šīs gāzes tiek filtrētas un tiek atdalīts radioktīvais ogleklis C14, kas tiek savākts atsevišķi un ar geigera skaitītāju tiek noteikts radioktīvā oglekļa C14 daudzums.
Arheologi bieži izmanto C14 metodi un tas dod diezgan precīzus mērījumus ar noteikumu, ka tie nepārsniedz 50 tūkstošus gadu un tomēr eksperimenti ir pierādījuši, ka radioaktīvā oglekļa C14 metode nav bez trūkumiem, tā zinātnieki mēģināja noteikt nesen bojā gājušas austeres vecumu un C14 metode uzrādīja, ka tā esot trīs tūkstoši gadus veca. Tā trīsdesmit gadus atpakaļ miruša roņu skeleta pārbaude ar C14 metodi uzrādīja 4600 gadus, bet nesen miruša roņa skelets tika datēs, kā 1300 gadus vecs. Ir noteikts, ka ne visi organismi vienādi uzņem radioktīvo oglekli C14, tā tika atklāts, ka daži organismi mums pagaidām nezināmu iemeslu dēļ atgrūž C14.
Radioktīvā oglekļa C14 metode der tikai tiem priekšmetiem, kas agrāk bija dzīvi organismi, koksne, cilvēku un dzīvnieku kauli. Nedzīvo priekšmetu vecuma noteikšanai nākas izmantot citas metodes, tādas kā, kālijs - argons, urāns - svins, kas arī balstītas radioktivitātes konstatēšanu. Dažos iežos ir sastopams urāns, kas laika gaitā sadalās par svinu un dažām citām ķīmiskām vielām starp kurām ir hēlijs. Urāna pussabrukšanas periods ir 4,5 miljardi gadu.
Aplūkosim eksperimentu ar tvertnēm, kas pildītas ar ūdeni. Ir divas tvertnes, kur no vienas tvertnes ūdens tek uz otru tvertni, izmērot ūdens līmeni abās tvertnēs un ātrumu ar kādu tas tek mēs varam noteikt cik ilgā laikā tas ir tecējis. Veicot šo eksperimentu mēs uzreiz izdarām trīs pieņēmumus. Pirmais pieņēmums ir ka otrā tilpne ir tukša, otrais pieņēmums ka ūdens tecēšanas ātrums ir nemainīgs, trešais pieņēmums, ka nebija nekādas ārējas iedarbības. Pēc būtības tas ir vienādojums ar trīs nezināmajiem, kuriem esam patvaļīgi piešķīruši noteiktus raksturlielumus. Visas laika noteikšanas metodes ar radiācijas palīdzību ir pakļautas trīs raksturlielumiem. Pirmais mēs nezinām cik tad īsti bija radioktīvās vielas sākumā, līdz ar to mēs nezinām cik ilgi ir notikusi šī reakcija un rezultātā nezinām cik vecs ir iezis. Otrais, radioktīvās sabrukšanas ātrums nav pastāvīgs, ko pierāda tas, ka izotopu sabrukšana kristāliskajos iežos veido dažāda lieluma koncentriskus riņķus, kurus sauc par radiogallo, kas norāda uz mainīgu izotopu sabrukšanas ātrumu. Trešais, radioktīvo vielu koncentrācija laika gaitā var mainīties, ja ieskalosies papildu radiācija tad priekšmets kļūs "jaunāks", ja izskalosies radiācija priekšmets kļūs "vecāks".
Melvins Kuks (Melvin Alonzo Cook) skaidro: "Ja pieņem, ka zemes vecums ir 4,5 miljardi gadu, kā to daži saka, tad rodas jautājums, kur ir palicis hēlijs, kas rodas sabrūkot radioaktīvajam urānam. Ir pierādīts, ka hēlijs nevar aizplūst caur augšējiem atmosfēras slāņiem pietam hēlija daudzums atmosfērā pieaug saules iedarbības rezultātā, tāpēc vienīgais loģiskais pieņēmums ir ka zeme ir salīdzinoši jauna. Ja zemes vecums būtu 4,5 miljardi gadu, tad hēlija daudzums atmosfērā būtu miljoniem reižu lielāks nekā tas ir tagad." Melvins Kuks ir pārliecināts, ka zemes vecums ir 10 - 15 tūkstoši gadu.
Haralds (Harold Slusher) pārliecināts, ka zemes vecums ir 10 tūkstoši gadu, viņš to pamato ar ļoti ātru komētu sabrukšanu saules sistēmā, ja zemeslode būtu vairākus miljardus gadu veca mēs vairs nenovērotu tādu parādību, kā komētas, jo tās jau sen būtu aizgājušas bojā. Komētas, kā zinām pārvietojas pa izstieptu elipsi, pietuvojuties saulei tās ļoti ātri zaudē savu masu saules vēja iespaidā un nereti tiek sarautas gabalos. Par cik astronomi ir vienisprātis, ka komētas ir radušās reizē ar mūsu saules sistēmu, tad aprēķinot vidējo komētas dzīves ilgumu nonākam pie secinājuma, ka saules sistēma un tai skaitā zeme ir ap 10 tūkstoši gadu.
Tagad mēs zinām, ka Ison komēta mūs ir zināmā mērā pievīlusi, jo nepiepildījās cerības debesīs ieraudzīt krāšņu kosmisku šovu, bet tas tomēr nemazina zinātnisko bagāžu, kas tika iegūts pētot šo objektu. Ison komēta kārtējo reizi apstiprināja faktu, ka komētu mūžs ir tikai pārs tūkstoši gadu, bet nekādi ne miljadri gadu.
Šai video fragmentā var redzēt, ka amerikāņu zinātnieki veidoja mēsess zondi ar domu, ka uz mēness ir ļoti biezs putekļu slānis, jo zinātnē valdīja uzskats, ka mēness vecums ir vairāki miljardi gadu un tāpēc uz mēness jābūt ļoti biezam kosmisko putekļu slānim.
Gada laikā uz mēness nosēst apmēram 14 miljoni tonnu kosmisko putekļu, tas savukārt nozīmē, ka 4 - 5 miljardu gadu laikā uz mēness izveidotos putekļu slānis, kas sasniegtu 150 līdz 330 metru biezumu, bet mēs novērojam putekļu slāni no trīs milimetriem līdz septiņiem ar pusi centimetriem, kas liecina, ka mēness vecums ir 7 - 8 tūkstoši gadu un astronomi ir pārliecināti, ka mēness un zeme ir viena vecuma.
Saules vizuālā novērošana parāda, ka saule samazinās katru stundu par 1,5 metriem. Saules izmēri ir tik lieli, ka cilvēki to nepamana simtiem un pat tūkstošiem gadu laikā un tomēr tā samazinās pateicoties kosmosā izstarotajai enerģijai, tāpēc var aprēķināt, ka 100 tūkstoši gadu atpakaļ saule bija divreiz lielāka nekā tagad, bet 20 miljonus gadu atpakaļ saules ārējā mala sakristu ar zemes orbītu. Pēc zinātnieku domām miljons gadu atpakaļ saulei vajadzēja būt tik lielai, ka uz zemes nebūtu iespējama nekāda dzīvības forma, tāpēc zinātnieki nonāk pie secinājuma, ka saules, zemes un visu kosmisko objektu vecums ir apmēram 10 tūkstoši gadu.
Jūras braucēji izmanto visiem zināmu ierīci - kompasu. Kompasa darbības princips balstās uz to, ka tas rāda uz zemes magnētisko polu. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zemes magnētiskais lauks samazinās uz pusi pēc katriem 1400 gadiem, rēķinot laiku piecus miljardus gadu atpakaļ nāktos pieļaut domu, ka zemes magnētiskais lauks ir bijis tik spēcīgs, kā neitronu zvaigznei, kas ir pretrunā ar zemes mazajiem izmēriem un protams, ka ilgu laiku nevarētu būt nekādas runas par jelkādiem dzīviem organismiem.
Pēdējos gados zinātnieki ir uztraukti, ka zeme pēdējo 150 gadu laikā ir zaudējusi 10% no magnētiskā lauka un viss dzīvais var aiziet bojā saules radiācijas iedarbībā, jo no saules mēs saņemam ne tikai gaismu un siltumu, bet arī gamma un citus starojumus, kas iznīcinātu visu dzīvo uz zemes, ja nebūtu zemes magnētiskā lauka, kas to atstaro.
Evolūcijas teorijas piekritēji negrib neko dzirdēt par augstāk minētajiem un vēl daudziem citiem pierādījumiem, jo tad evolūcijai nepaliek laika, bet arī tas viņus neglābj no nopietniem pretargumentiem. Evolūcijas teorijas piekritējiem ik uz soļa jāsastopas ar dzīvām fosīlijām,
kuras pēc viņu pašu laika aprēķina nav mainījušās miljoniem gadu un ir liecinieces evolūcionistu ietiepībai un stūrgalvībai.
Priekšmetu, iežu vai arī dzīvo organismu atlieku datēšanā tiek izmantotas dažādas mērvienības. To varētu ilustrēt sekojoši viens cilvēks metru sauc par metru, bet otrs to sauc par kilometru neaizmirstot dažreiz metru saukt arī par metru, atkarībā no paša vajadzībām un atmetot visu, kas nesaskan ar viņa jau iepriekš pieņemto modeli. Aplūkosim piestiņu ar stampiņu, kuras atrašanās slāni datē kā 33 - 55 miljoniem gadu, tātad loģiski būtu uzskatīt, ka arī piestiņa un stampiņa ir 33 - 55 miljoni gadu seni un tad nāktos atzīt, ka 33 - 55 miljonus gadu atpakaļ jau eksistēja saprātīgais cilvēks (Homo sapiens), bet tas ar evolūcijas teoriju nu nekādi nesaskan, tāpēc šis priekšmets "oficiālajā" zinātnē netiek pieminēts.
Šie priekšmeti tika atrasti 1877. gadā, kad Montezuma Tunnel Company raka tuneli zem kalna. Šis un daudzi citi fakti ir aprakstīti grāmatā "Forbidden Archeology". Grāmatas autori Mihails Kremo (Michael A. Cremo) un Ričards Tompsons (Richard L. Thompson) atklāj faktus, ko evolūcionisti visādi cenšas noslēpt, jo šie atklājumi evolūcijas teoriju cērt pie pašas saknes, cilvēks atklājas, kā augsti attīstīta būtne.
Piecpadsmitajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas Meksiku pārvalda acteki. Tā bija nežēlīga un barbariska impērija, kas medīja cilvēkus, lai saliktu upurī saviem dieviem, bet no mutes mutē tika nodoti nostāsti par pilsētu, ko ir uzbūvējuši dievi un vienreiz šie nostāsti kļuva par realitāti. Acteki atklāja varenu pilsētu, kas savā lielumā pārsniedza seno Romu. Šī pilsēta tik stipri pārsteidza actekus, ka tie nosprieda, ka šī vieta ir pati svētākā visā pasaulē un to nosauca par Teotioukan - dievu mītne. Šī pilsēta aizņēma 16 kvadrātkilometrus.
Šis un daudzi citi atklājumi mums parāda, ka cilvēks senos laikos bija civilizēts un tikai laika gaitā ir kļuvis par mežoni. Vēsture mums māca, ka civilizācijas uzplaukums un sabrukums ir atkarīgs no morālām vērtībām. Dieva noliegšana cilvēcei nes iznīcību un cilvēku padara par lopu (attīstīts zīdītājs = pērtiķis) un dod attaisnojumu varmākām un diktatoriem pret cilvēku izturēties, kā pret dzīvieku un vēl sliktāk.
