Līksnas vēsture

	LĪKSNAS BAZNĪCA
	Pievienot izvēlētajām mājas lapām
	Līksnas centrs sācis veidoties 18. gadsimta beigās, kad grāfi Plāteri – Zibergi apmēram 16 km no Daugavpils cietokšņa, Līksnas upes krastā vienu kilometru no tās ietekas Daugavā, lika pamatus savai muižai.

	Vienlaicīgi ar Līksnas centra veidošanos 1798. gadā par grāfu Plāteru – Zibergu līdzekļiem tika uzcelta pirmā Līksnas baznīca. Vecā baznīca tika nojaukta topot jaunajai 1909 – 1912 gados.

	Vēstures materiāli liecina, ka no 1821. līdz 1829. gadam Līksnas draudzi vadījis prāvests Jāzeps Akilievičs. Viņš rūpējās arī par Krāslavas semināra darbību un ziedojis tam ne tikai 1000 sudraba rubļu, bet arī semināristu vajadzībām pārstrādājis latviešu valodas gramatiku, ieviešot tajā dialekta īpatnības.

	J.Akilievičs sagatavoja sev cienīgu maiņu – Tomasu Kosovski (1798 – 1856). Par Līksnas prāvestu un vienlaicīgi par Lejasdaugavas dekānu T.Kosovskis strādā 28 gadus līdz mūža beigām. Toreiz Līksnā ticīgo skaits sasniedzis gandrīz 10 tūkstošus. Sevišķi iecienīti šeit bija T.Kosovska organizētie vakari pie ciemu krustiem. Prāvests lielu uzmanību veltīja arī zemnieku bērniem, daļu no saviem ietaupījumiem T.Kosovskis novēlēja bāreņiem. Divus gadus pirms savas nāves prāvests sāka vecās baznīcas remontu.

	Lielas pārmaiņas Līksnas draudzes darbā iesākās 20. gadsimta sākumā, kad 1905. gadā par prāvestu tiek iecelts Rēzeknē dzimušais Pēterpils garīgo akadēmiju beigušais Antonijs Springovičs. Viņš atstāj Līksnas draudzi 1918. gadā, kad tiek iecelts bīskapa kārtā. 1908. gadā Līksnā plosās holēras epidēmija un A.Springovičs ar grāfienes Veronikas Zibergas atbalstu ierīko lazareti. Vienlaicīgi prāvests aktīvi apkaro dzeršanas postu.

	A.Springovičs ierosināja arī jaunās baznīcas celtniecību. 1909. gada 27. janvārī līksnieši rīkoja lielu sanāksmi un ievēlēja komiteju, kurā ietilpa A.Springovičs, vietējie grāfi un 5 zemnieki. Līksnas grāfs Jānis Plāters –Zibergs ziedoja 30 tūkstošus rubļu, bet Vaboles un Ķirupes grāfi Teofils un Ādams Plāteri – Zibergi 20 tūkstošus rubļu.

	Klaušu nesēji bijuši līksnieši paši, bez fiziskā darba tie ir maksājuši arī noteikto naudas nodevu dzīves materiālo apstākļu apmēros.

	Baznīca tika iesvētīta 1913. gada 5. oktobrī Rožukroņa svētkos. Katru gadu oktobra mēneša pirmajā svētdienā tiek svinēti Rožukroņa svētki, ko ticīgā tauta nosauca par „Rožoncovu”, otrie lielākie svētki draudzē ir Jēzus Sirds diena, kas ir jūnija mēnesī.

	Līksnas baznīca ir uzcelta pagasta augstākajā vietā – Vaikuļānu ciemā 1,5 km no Daugavas krasta. Tā celta neogotiskā stilā. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915. gada 15. oktobrī Līksnas baznīcu pirmo reizi apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja ar smago artilēriju, trijās vietās caur sita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbitērija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja.

	Baznīcas celtniecībā izmantoti Polijā pirktie sarkanie ķieģeļi. Jumts no cinkotā skārda, arī tornim tika izmantots cinkotais skārds. Ir divi torņi, trešais stila dēļ. Torņos tika uzstādīti trīs zvani: I- 609 kg, II- 124 kg un III- 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds tēls. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz pieciem pāriem pīlāru un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas izmestas kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi.

	Baznīcā ir trīs ozolkoka altāri, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ir ambons un kusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētās Jēzus Sirds godam veltīta ir arī Līksnas baznīca.

	Labajā pusē ir Svētās Ģimenes altāris ar svētā Antona gleznu augšā, bet kreisajā pusē sv. Asīzes Franciska altāris ar sv. Bartolomeja (Bārtuļa) gleznu augšā. Sānos pie presbitērija ir sv. Terēzijas un sv. Stanislava Kostkas ģipša statujas.

	Presbitēriju no baznīcas atdala metāla dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Zem koriem ja skatās galvenā altāra virzienā, pa kreisi ir durvis, bet pa labi Lurdas Dievmātes kapella ar altāri.

	Baznīcā katrā pusē pieci logi bez vitrāžām. Presbitērijā arī ir logi, kas ir mazāki, plašas kora telpas.

	Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs, ko ieslēdz sarkans ķieģeļu žogs.

	Pēc A.Springoviča aiziešanas, Līksnas draudzē deviņus gadus (1920 – 1929) strādāja priesteris Pāvils Vaičuļonis. Jaunā priestera laikā baznīcā tika uzstādīts altāris un ielikta flīžu grīda. P.Vaičuļonis ir apbedīts baznīcas dārzā.

	Lielas pārmaiņas baznīcas dzīvē noritēja nākošā draudzes gana – priestera Jāzepa Kalniša vadībā. Tika noslēgts līgums ar Bernacka ērģeļu būvfirmu Varšavā. Jaunās ērģeles maksāja 42000 latu. Pēc Latvijas valdības finansu likumiem ievest varēja tikai 14000 latu. Tādēļ tika nolemts ārzemēs izgatavot tikai ērģeļu metāla daļas – stabules, bet koka konstrukciju un visu pārējo uz vietas Līksnā.

	Jauno ērģeļu atklāšana izvērsās par visas Latgales svētkiem. Kā lietpratēji bija ieradušies Daugavpils Tautas konservatorijas direktors un ērģeļu klases profesors Vanadziņš, tāpat profesors Rutkovskis no Rīgas. Svētkus kuplināja baznīcas koris, kas tika dibināts vēl pie vecās baznīcas. Koris populārs kļuva pēc 1927. gada, kad pēc Viļņas konservatorijas ērģeļu klases absolvēšanas Līksnā ieradās Mečiskavs Butnickis. 1940. gada Latgales dziesmu svētku priekšvakarā labas atsauksmes par Līksnas baznīcas kori deva pazīstamie diriģenti T.Reters un A.Feils.

	Jāzeps Kalnišs pēc neilga pārtraukuma 1938. gadā atkal vadīja Līksnas draudzi un nodzīvoja šeit līdz 1961. gadam.

	Līdz 1940. gadam baznīcai piederēja 32 ha zemes, samērā liels bija augļu koku un sakņu dārzs. Baznīca ir atjaunojusi īpašumtiesības uz zemi un ēkām.

	No 1961. gada Līksnas draudzi vadīja priesteris Pēteris Vaivods, agrāk strādāja Ruskulovas un Šķilbēnu draudzēs, kur parādīja īsta saimnieka prasmi. Arī Līksnas baznīcā priestera P.Vaivoda laikā ir veikti lieli darbi – vairākkārt krāsota baznīcas iekšiene, labots jumts, ievilkta elektrība, ierīkotas puķu dobes. Baznīcas īpašums papildināts ar četrām jaunām gleznām, vairākām koka un ģipša statujām, kā arī daudziem citiem priekšmetiem, kuri padara procesiju svinīgāku un krāšņāku. Tika izremontētas ērģeles, atjaunota kapliča Līksnas centrā. Baznīca vienmēr tika uzturēta kārtībā. 1997. gada 3.jūnijā priesteris P.Vaivods aiziet mūžībā un tiek guldīts zemes klēpī baznīcas dārzā.

	P.Vaivoda iesākto darbu turpināja priesteris Česlavs Mikšto, pēc viņa pārcelšanas uz Igauniju draudzi vadīja priesteris Aivars Kursītis. Viņa kalpošanas laikā tika veikti baznīcas apkārtnes sakopšanas un labiekārtošanas darbi.

	Priestera Feliksa Šneveļa darbība lielākajā daļā ir atspoguļota šajā mājas lapā.

	Tā vairāku draudzes iedzīvotāju paaudžu godbijīgā attieksme pret savu svētumu – vietējo dievnamu arī šodien ļauj mums jūsmot par krāšņo baznīcu Daugavas krastā.

sākums, iz vēstures, foto arhīvs, ciemiņi, skola, draudze, krucifiksi, :-), mp3, saites, informācija, new