|
VIĻAKAS BAZNĪCA |
||
|
Latviešu un igauņu cilšu apdzīvotās zemes tika sauktas par Livoniju, kas nebija vienota valsts, bet sadalīta Livonijas Ordeņa valstī un 4 bīskapijās. Tagadējais Viļakas novads ietilpa Rīgas arhibīskapijā un 1293.g. arhibīskaps Johans de Fehte uz Viļakas ezera salas cisterciešu ordeņa mūkiem pavēlēja uzcelt nocietinātu klosteri - pili, dodot tai nosaukumu "Marienhaus", jo visa Livonija bija novēlēta īpašai Vissvētākās Jaunavas Marijas aizgādībai (Māras zeme!) Nosaukumu "Marienhauzena" Viļaka oficiāli saglabāja līdz pat 20. gs. 20. gadiem. Pēc Livonijas sadalīšanas Livonijas kara (1558. - 1583.) rezultātā Latgale nonāca Polijas varā un Viļaka kļuva par liela novada - Marienhauzenas stārastijas centru, stārasti bija poļu augstmaņi, un uz senā Eržepoles pilskalna tika uzcelta pirmā katoļu kapela. Kalna nomalē uz ezera pusi vēl var redzēt vecās kapelas žoga pamata akmeņus, kas nesakrīt ar tagadējo pareizticīgo baznīcas žogu un liecina par to, ka kapelai bija citi izmēri un citāds novietojums. 1683. gadā tika nodibināta Marienhauzenas katoļu draudze. Ar baznīcas atjaunošanas komisijas 20. februāra aktu no stārastijas īpašumiem (stārastijas zemes skaitījās Polijas karaļa īpašums) tika atdalīts zemes gabals - ap 4000 desetīnu - un atdots baznīcas īpašumā kopā ar zemniekiem, viņu bērniem un klaušām, kuras zemnieki pirms tam pildīja muižai. Baznīcas uzturēšanai jau bija zināms ienākumu avots, bez tam komisija uzlika Marienhauzenas stārastam par pienākumu kapelas vietā uzcelt jaunu katoļu baznīcu un pie tās skolu un nespējnieku māju. Stārasts šo lēmumu nebija pildījis. Ziemeļu kara laikā 1710.g. kapela tika galīgi izpostīta un izlaupīta, par ko 1715. g. bīskaps K. Šembeks ziņoja pāvestam Klemensam XI kopējā ziņojumā par baznīcas stāvokli Latgalē. Pēc šī ziņojuma saņemšanas pāvests uzlika par pienākumu Marienhauzenas stārastam Jurim Hilzenam "atjaunot baznīcu no pamatiem",kas arī tika izdarīts 1715. vai 1716. gadā. Tomēr kapela Eržepoles kalnā bija ļoti maza arvien pieaugošajai draudzei un 1748.g. ar prāvesta Januškeviča gādību Viļakā uzcēla jaunu lielāku koka baznīcu ar 2 torņiem ne vairs Eržepolē, bet Marienhauzenas centrā uz baznīcai piederošās zemes, tagad tur atrodas klostera ēka. Baznīca bija veltīta Sv. Apustuļa Mateja godam un to iesvētīja Mogiļevas palīgbīskaps Jānis Benislavskis. Šīs baznīcas attēls saglabājies J.K. Broces 1798. g. zīmējumā un no tās laikiem Viļakā vēl stāv vecā plebānija - gara vienstāva koka ēka, kuras skaidu jumtu padomju laikos nomainījis šīferis un izbūvēti dzīvokļi, atņemot ēku baznīcai. Eržepoles kapela palika kā baznīcas filiāle, bet pēc 1842.g. tā pārgāja pareizticīgo lietošanā, jo jau 1772. g. Latgale bija pievienota Krievijas impērijai. 1871. g. tās vietā tika uzcelta pareizticīgo mūra baznīca, kam naudu atvēlēja Svētā Sinode. Šī baznīca pastāv arī tagad. Bet arī šī otrā koka baznīca ar laiku kļuva par mazu Viļakas draudzei, kura bija izveidojusies par vienu no lielākajām Latgalē. Bez tam tā atradās samērā tālu no lepnās Marienhauzenas muižas pils (tagad Valsts ģimnāzijas vietā), uz to iet vai braukt vajadzēja cauri visam putekļainajam un ziemā aizsnigušajam miestam, tāpēc lielās un bagātās Marienhauzenas muižas (3. lielākā Latgalē) īpašniece - guberņas muižniecības maršala Jana Lippe - Lipska atraitne - grāfiene Alina Lippe - Lipska ar savām 4 meitām, rūpēdamās par savām un savas muižas zemnieku (tagad jau brīvlaisto) garīgajām vajadzībām un to labāku apmierināšanu, nolēma celt Viļakā jaunu lielu mūra baznīcu tuvāk muižai un kapsētai, kura jau bija izveidojusies un tika nosaukta Sv. Mateja vārdā. Celtnes vietu izvēlējās smilšainā pakalnā, kuram abās pusēs bija zemas, toreiz purvainas ielejas. Celtniecības darbi sākās 1884.g. un turpinājās 6 gadus. Sākumā pamatos dzina resnus ozola pāļus, uz kuriem lika pamatus no tēstiem akmeņiem. Pamatus iesvētīja Krāslavas dekāns kanoniķis Jāzeps Jalopeckis 1884. gadā. Bīskapa K. Duļbinska tēvs Staņislavs jaunībā bijis klāt pie baznīcas pamatu iesvētīšanas un redzējis, ka viena no muižniecēm no savas puses parakstīja attiecīgo dokumentu ar bērnu uz rokām - domājams, ka tā varēja būt grāfienes vecākā meita Marija Zabello ar dēlu Marijanu. Jādomā, ka dokuments ir iemūrēts baznīcas pamatos. Kad pamati bija nosēdušies, sākās tālākie būvdarbi. Baznīcas projektu bija izstrādājis toreizējais Rīgas Politehniskā institūta inženieris Florians Viganovskis. Tas bija viņa pirmais lielais pasūtījums (vēlāk viņš izstrādāja projektus arī Rēzeknes Vissv. Jēzus Sirds katedrālei un sv. Franciska baznīcai Rīgā), tāpēc viņš ļoti centās, pats arī vadīja būvdarbus un dzīvoja muižā. Baznīcu cēla gotikas stilā no sarkaniem ķieģeļiem, kurus gatavoja netālu muižas ķieģeļnīcā Brontos meistars Ikers. Inženieris Viganovskis ļoti rūpējās, lai tiktu ievērotas visas gotikas stila īpatnības un celtnes skaistums. Baznīcas 2 torņi ir 46 m augsti, tos un arī mazos tornīšus noslēdz gotikai raksturīgais t.s. krusta zieds. Baznīcas priekšā ir trīs durvis ar izbūvi, virs galvenajām ir vitrāža - rozete. Baznīcā var satilpt 2500 cilvēku. Apkārt baznīcai ir ķieģeļu žogs ar 14 krustaceļa altāriem bez gleznām. Egles dēstītas tūlīt pēc baznīcas uzcelšanas. Baznīca ir trīsnavu celtne krusta veidā, sānu navas pienāk tikai līdz krusta navai, bet vidējā nava - līdz presbitērijam - altāra telpai, kura sānos pa labi ir sakristeja, kur priesteris un ministranti ģērbjas un gatavojas dievkalpojumiem un to piederumi pa kreisi - loža baznīcas dibinātājiem (fundatoriem). Virs šīm telpām ir korim domātas telpas, kuras tagad šim nolūkam neizmanto, jo koris izvietojas aizmugurē virs galvenajām durvīm pie ērģelēm. Viss velvēto gotisko griestu smagums balstās uz 8 ķieģeļu pīlāriem, visas gan griestu, gan logu ailes tiecas uz augšu, kur saiet kopā smailā lokā. Tas ir kristīgās ticības simbols - neskaitāmas ticīgo sirdis tiecas uz augšu - uz Dievu. Baznīca ir 44,8 m gara un 20,72 m plata. Baznīcā ir 3 ozolkoka altāri, galvenajā altārī, kurš ir 10 m augsts, ir Vissv. Jēzus Sirds figūra cilvēka augumā, jo baznīca ir konsekrēta Vissv. Jēzus Sirds godam. Altāra malās ir Sv. Pētera un Pāvila statujas. Sānos, kur baznīca pāriet uz presbitēriju, pa labi atrodas sv. Franciska no Asīzes statuja, bet pa kreisi sv. Aloiza Gonzagas tēls. Labajā pusē atrodas sānu altāris, veltīts sv. Jāzepam ar šī svētā svētgleznu centrā, bet malās - sv. Stanislava Kostkas un sv. Vincenta no Paulas statujas. Kreisās puses sānu altāris veltīts Vissv. Jaunavas Marijas godam, tajā ir ļoti sena svētbilde, kas pārnesta no vecās koka baznīcas, pie tās lūdzoties, daudzi ticīgie ir saņēmuši palīdzību un mierinājumu. Altāra malās - sv. Mateja un sv. Kazimira statujas. Aizmugurē, neizmantojamā kreisā portāla telpā nesenos laikos ierīkots altāris sv. Antona godam. No ozolkoka ir darinātas visas baznīcas durvis, kā arī ambona (kancele) un dievgalda balustrāde. Visus apdares un kalēja darbus veica gan Rīgas un Varšavas firmas, gan arī vietējie kalēji un galdnieki. Baznīcas izkrāsošanu veica Varšavas firma "Salonowi artystycznemu malarzu". Viņi darbus veica ļoti rūpīgi ar stilam piemērotiem ornamentiem, kuriem tagadējais krāsojums vairs neatbilst. Tika izmantots vietējais darbaspēks, lai palielinātu kaļķu javas stiprību, no katras zemnieku sētas bija jādod olas, ko jauca javai klāt. Baznīcā ir skaists melnā metāla krāsots žirandols (liela lustra), bet mūsdienās ierīkotie papildu gaismas ķermeņi ir gotiskajam stilam neatbilstoši. Reizē ar baznīcas uzbūvēšanu tika uzstādītas 22 reģistru ērģeles, kuras izgatavoja brāļu Blombergu firma Varšavā. Arī tās ir vienas no lielākajām un skaistākajām Latgales dievnamos. Žoga dienvidu daļā ir ieeja grāfu Lippe - Lipsku dzimtas kapenēs, kur arī atdusas šīs dzimtas piederīgie. Pirmā pasaules karā un pēc tam sekojošajā juku laikā, bagātības meklējot, tās tika izpostītas, divkāršie - ozola un metāla - zārki, kas atradās iestumti vaļējās nišās, atlauzti. Vēlāk kapenes ārēji saveda kārtībā, bet nišas bija jāaizmūrē. Pēdējais Marienhauzenas grāfs Sigismuds Zabello (vecākās grāfienes meitas Marijas jaunākais dēls), kurš pēc 1918. g. rudens, kad pils tika nodedzināta, dzīvoja Rīgā, pēc savas nāves 1936. g. tika atvests un, piedaloties lielām ļaužu masām, kā pēdējais apbedīts savas dzimtas kapenēs. Reizē ar baznīcu labajā pusē no tās tika uzceltas visas nepieciešamās ēkas prāvesta dzīvošanai un pāri ceļam arī ērģelniekam, bet vieta bija zema un purvaina, prāvestam nepatika un viņš tur dzīvot negāja, bet palika vecajā plebānijā, kur baznīcai bija zeme un saimniecība. Tas bija cēlonis zināmam saspīlējumam prāvesta un muižas attiecībās. Jaunuzceltā ēka ar māksliniecisku, kokā grieztu lieveni (pastāv arī tagad) kalpoja kā draudzes māja, tur savas vecuma dienas ir pavadījuši priesteris Stanislavs Lupeiko, bijušais dekāns Jezups Jassas un acīmredzot arī ievērojamākais garīgā satura grāmatu pārrakstītājs un škaplernīks Vincents Leika, kam vecuma maizi deva muiža. Viļakas prāvesti uz šo ēku pārcēlās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad veco plebāniju nacionalizēja, bet arī šeit viņiem tika atstāts tikai viens mazs dzīvoklītis. Ielejā baznīcas priekšā Pušņicas upītes krastā tika uzcelta vienstāva koka ēka - patversme vecajiem ļaudīm, kam uzturu parasti deva muiža. Vēlāk tur dzīvoja dievbijīgas sievietes, kas apkopa baznīcu, tur pārģērbās arī procesiju dalībnieki. Arī šo ēku nacionalizēja, tā pastāv arī tagad. Tā tika uzcelta Viļakas jaunā katoļu baznīca. Veco koka baznīcu pēc tam nojauca. Ērģeles aizveda uz Dricānu baznīcu. Viena no Dievmātes gleznām tika atdota Sprogu baznīcai. Visus milzīgos celtniecības izdevumus - 90 000 cara laika rubļu - sedza grāfiene , par ko liecina arī uzraksts uz marmora plāksnes galvenās ieejas priekštelpā pa labi latīņu valodā. Tajā teikts, ka "Dieva godam un Ignata de Lippe-Lipska un Jana de Lippe Lipska - brīvi ievēlēta guberņas muižniecības maršala - piemiņai Jana de Lippe-Lipska atraitne Alina de Lippe - Lipska no Riku nama un viņas meitas: Marija, Sofija, Imelda un Rafaela ir šo baznīcu cēlušas" Grāfu kapenēs ir atrasta vēl viena sabojāta marmora plāksne, uz kuras latīniski rakstīts:"Šī baznīca uzbūvēta laikā no 1884. gada līdz 1890. gadam pēc cienījamā celtniecības maģistra Floriana Viganovska projekta un vadības, sastrādājoties ar Gvidonu Čarnocki, sadarbojoties ar mūrniecības meistaru Lazaru Bogdanovu un kokgriezēju Jāzepu Jankovski" Baznīcu konsekrēja Vissv. Jēzus Sirds godam 1891. gadā 13. janvārī (pēc vecā stila) bīskaps Ludviks Felikss Zdanovičs. Svinībās piedalījās ļoti daudz cilvēku, 4000 pieņēma Iestiprināšanas Sakramentu. Sprediķi runāja latviski sv. Mises laikā pēc "Credo". Pirms konsekrācijas bīskaps ar pavadoņiem bija apmeties pie prāvesta Kontrima, bet pēc svinībām vienu stundu viesojās pie grāfienēm muižas pilī. Par iesvētīšanu vēstī marmora plāksne priekštelpā pa kreisi: "Šo baznīcu 1891.g. 13. janvārī konsekrēja Ludviks Felikss Zdanovičs, Dionisiodenes titulārbīskaps, asistējot goda kanoniķiem Kazimiram Pacinko un Ludviķim Slovinskim, vietējam prāvestam Konstantinam Kontrimam, Bērzgales prāvestam Franciskam Levgovdam, Sarkaņu prāvestam Dominikam Andekum. Ko Dievs lai svētī un saglabā!" Šie vārdi ir piepildījušies. Baznīca gan cieta 1. un 2. pasaules karā, bet bojājumi nebija neatgriezeniski. Pirmo reizi to izremontēja dekāna Pētera Apšinīka laikā (1920.-1925.), otro reizi dekāna Pētera Rudzīša laikā ( 1956.-1960.) Lielu ieguldījumu baznīcas izdaiļošanā veica dekāns Alfons Vaivods (1933.-1935. un 1936.-1942.). Viņš no jauna sagādāja 1934. gadā nozagtos baznīcas traukus, iegādāja jaunus un skaistus procesijas karogus un baldahīnu, kurus 1937. gadā baznīcas vajadzībām Itālijā pasūtīja kapucīnu tēvs Tomass Gumpenbergs. Tos izgatavoja un izšuva Asīzes klostera māsas. Dekāns P. Rudzītis 1958. g. iegādājās ģipša Krusta ceļa staciju attēlus un solus. Daļu solu pēc klostera ēkas nacionalizācijas pārveda arī no klostera kapelas, tāpat arī citus liturģiskos piederumus. Baznīcas dārzā atrodas bīskapa Kazimira Duļbinska kaps. |
||
|
|
|
sākums, foto arhīvs, saites, new © 2008 Viļaka |