|
VIDSMUIŽAS BAZNĪCA |
||
|
Vidsmuižas draudzes baznīca atrodas tagadējā Varakļānu dekanātā gandrīz pusceļā starp Viļāniem un Preiļiem. Šīs draudzes vēsturē daudz traģisku brīžu. Galēni jau no 1540. gada bija Tīzenhauzenu lēņu īpašumā, bet vēlāk pievienoti Rēzeknes pils īpašumiem. 1561. gadā Tīzenhauzena īpašumi jau kā Rēzeknes muižas likumīgi īpašumi tika nodoti grāfam Fabiānam Borham. Ziņas par šīs draudzes pirmsākumiem meklējamas 1710. gada bīskapa pārskatā, kur minēts, ka tagadējā baznīcas dārza stūrī no presbiterija pa kreisi bijusi neliela koka kapela. Jezuītiem toreiz Galēnos bija misiju punkts, kur dažreiz Preiļu jezuīti noturēja dievkalpojumus. To apstiprina 1715. gada jezuītu annalēs (raksti, kuros atzīmē visus svarīgākos gada notikumus) minēts gadījums, ka kāds zemnieks no Galēniem devies kājām uz Preiļiem, lai no misionāriem saņemtu svētību un sv. Ignata godam pasvētītu ūdeni, ko katru gadu svētīja 31. jūlijā sv. Ignata - Jezuītu ordeņa dibinātāja dienā jezuītu dievnamos. Pirmā baznīca Galēnos bija koka un celta 1743. gadā ar toreizējā grāfa Jāņa Borha labvēlību un līdzekļiem. Arhitekts dr. Artūrs Krūmiņš (1879 — 1969), pamatojoties uz saviem plašajiem pētījumiem par senajiem Latgales koka dievnamiem, domā, ka šī koka baznīca celta no 1743. līdz 1759. gadam. Savukārt izcilais Vatikāna arhīvu pazinējs un vēsturnieks Staņislavs Kučinskis SJ min 1759. gadu. Pēc kādas senas fotogrāfijas, kas glabājusies Indānu sādžā pie Alberta Izidora dēla, Galēnu pirmā baznīca celta 1726. gadā un nojaukta 1908. g., atbrīvojot vietu jaunai mūra baznīcai. Vecās baznīcas krusts, ko izkalis Indānu sencis, ienācējs no Neretas apkārtnes, tagad ir uzlikts uz mazā tornīša baznīcas vidū virs jumta. Vecā koka baznīca bijusi veltīta Svētā Gara godam. Tā bijusi ar 2 torņiem, ārpusē apšūta ar dēļiem. Tās garums ap 18 m, platums — 12 m, ar lokveida persbiterija daļu. Baznīcā bija 3 altāri. Ieejas durvis bija galā, sānos un ģērbkambarī (zakristejā). Šis dievnams iesvētīts 1804. gadā, kad bija veikti kapitāli remonti. Dievnams draudzei kalpoja līdz 1908. g. (tātad ap 160 gadu). Tā lielumu lēš uz 245 m2. Vēsturnieks Boļeslavs Brežgo (1887 — 1957) raksta, ka pēc 1782. gada dvēseļu revīzijas (kadastra) Goljanos (toreizējā rakstībā) nav nevienas sētas un neviena iedzīvotāja. Vienīgi koka baznīca un kungu dzīvojamā māja. Tas nozīmē, ka visu tagadējo iedzīvotāju senči ir ienācēji. Pēc 1784. gada kadastra Galēnos minēta uniātu baznīca. Senlaikos Galēnu draudzei piederēja 3 muižu ļaudis: Galēnu, Polkorones un Aleksandropoles. Kad Polijas grāfu Borhu kuplā dzimta pamazām sāka izirt, Galēni piederēja kādam atvaļinātam ģenerālim Engelhardtam. Viņš Galēnus pārvaldīja kā savas sievas Annas Matildes Šarlotes Engelhardtas, dzim. fon Feldena de Jozefa, pārvaldnieks. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs savā plašajā apcerējumā «Skaistā Latgale» min, ka muižnieki Feldeni de Jozefi bijuši bagāti un savā īpašumā tiem bijuši 74 ciemi un 5512 dvēseles. Pēc 1860. gada publikācijām Feldeni de Jozefi bijuši Latgales lielāko muižnieku skaitā tūlīt aiz grāfiem Plāteriem. Vēl bagātāki Latgalē bijuši tikai grāfi Borhi, Šadurski, baroni Korfi, Benislavski. Ģenerāļa Engelhardta ģimene apdzīvoja visas tagadējās Ošupes skolas ēkas. Mantkārīgais un nežēlīgais muižnieks nekad neuzticējās ne rentniekiem, ne arī muižu pārvaldniekiem. Baidīdamies, ka par ilgu darbu zeme būs jāatdod rentniekiem, viņš tos mainīja tik bieži, ka tie nokļuva galīgā postā un nabadzībā. Protams, daudzi izputinātie rentnieki un kalpi rīkoja, vairākus uzbrukumus. Kā vēsta «Latviešu Avīze» 1912. gadā 232. lappusē, 1895. gada 8. novembrī pret ģenerāli Engelhardtu izdarīts atentāts: šāviens viegli ievainojis muižnieku. Šo laimīgo izglābšanās gadījumu no ļaunas un negaidītas nāves Engelhardts ar savu dzīvesbiedri nolēmuši atzīmēt ar kādu labu darbu. Muižnieks iemaksājis 10.000 rubļu pareizticīgo sinodei baznīcas skolas celšanai Aleksandropolē vai Galēnos. Zemi un būvmateriālus dāvināja abi Engelhardti. Par vietu skolas būvei izvēlējās Aleksandropoli. Tāpat vietējie iedzīvotāji, redzot muižnieku nekrietnās izdarības, aktīvi piedalījās 1905. gada notikumos, kad kāda revolucionāru uzbrukuma laikā Galēnu muižā atkal ievainoja pašu muižnieku. Zvēriska naida pārņemts, tas aizbēga uz Aleksandropoles muižu un izsauca lielu dragūnu soda ekspedīciju. | ||
|
Kaut arī draudzes locekļi redzēja muižnieku nelabvēlību, tomēr viņi sāka domāt par jaunas, mūra baznīcas celtniecību. Plašā apkārtnē bija uzcelti vai vēl tika celti skaisti un plaši mūra dievnami, izmantojot vietējos laukakmeņus, ķieģeļus u. c. 1886. gadā pacēlās mūra baznīca Preiļos. 1901. gadā Rēzeknē, Nīdermuižā un Ciskados, 1907. gadā - Stirnienē. Galēnieši negribēja atpalikt. Ķieģeļi baznīcas celšanai jau bija sagatavoti vēl dzimtbūšanas laikos, taču liela daļa tika izlietota plebanijas, zvanu torņa un citām vajadzībām. 1894. g. 10. februārī draudze griezās ar lūgumu atļaut vecās baznīcas remontu. Jau bija savākti 2795 rubļi un 21 kapeika. No šīs summas 1500 rubļus izlietoja materiālu iegādei. Lūgums tika iesniegts Iekšlietu ministrijai. Atbilde nebija ilgi jāgaida. 1894. gada 21. februārī no Vitebskas gubernatora Dolgorkova pienāca pozitīva atbilde. 1894. g. aprīlī ar toreizējā prāvesta Simona Misjuna (1832—1907) iniciatīvu Iekšlietu ministrijai tika iesniegts lūgums atļaut pie Galēnu baznīcas piebūvēt mūra zvanu torni. 10. martā un 16. aprīļa lūgumos Nr. 1184 un Nr. 1658 bija iesniegti zīmējumi un tāme Vitebskas gubernatoram par paredzētajiem remontiem. Vēl piezīmēts, ka no prāvesta T. Tomaševska ievācis ziedojums 154 rbļ. un 83 ar pusi kapeikas, kas atrodas Valsts bankā jau no 1888. gada 8. jūlija ar Nr. 59044 (f. 821, 185 Nr. 783). 1899. g. prāvestu S. Misjunu pārcēla uz Rikavu, bet viņa vietā nāca Staņislavs Žvegžda, 26 gadus jauns priesteris. Viņš tūlīt sāka domāt nevis par vecā dievnama remontu, kā bija iecerējis iepriekšējais prāvests, bet nolēma vākt līdzekļus un izstrādāja plānu jaunas mūra baznīcas būvei Galēnos. Taču jaunajam prāvestam nācās sastapties ar neparastu pretestību un beigās arī ar ļaužu nepateicību. Muižnieks atļāva jauno dievnamu celt vienīgi vecās baznīcas vietā. Tāpēc to vajadzēja nojaukt un pārcelt aiz lielceļa un tur no jauna uzbūvēt. Torņa tai nebija, vienīgi krusts. |
||
|
Kamēr cēla jauno baznīcu šī celtne kalpoja par pagaidu baznīcu. Kad bija uzcelta jaunā baznīca, šī senā ēka kalpoja par Katoļu jaunatnes biedrības pulcēšanās vietu. Te notika teātra izrādes, priekšlasījumi, kuros piedalījās arī draudzes prāvests. Katoļu jaunatnes biedrības dalībnieki vismaz vienreiz gadā, piemēram, Bērtuļdiena (24. augustā) gāja pie dievgalda, pēc tam bija kopīgas pusdienas. Par šīs biedrības sekmīgo darbību rakstīja toreiz populārais jaunatnes žurnāls «Sauleite». Pēc jaunās baznīcas uzcelšanas koka baznīcas ģērbkambarī kādu laiku bija ērģelnieka dzīvoklis. Pēc Otrā pasaules kara senajā dievnamā ierīkoja veikalu, bet 1945. gadā kādā naktī šī senā celtne mīklainā kārtā pārvērtās pelnu gruvešos. Uzkalniņā iepretī baznīcai vēl redzami tās pamatakmeņi. Ir saglabājusies vecā saimniecības ēka un arī aka. Jaunās baznīcas būvi nācās veikt ļoti smagos apstākļos. Darbus uzsāka 1910. gadā. Vietējais muižnieks Engelhardts neatbalstīja draudzi tās lielajās vajadzībās: nepārdeva kokus no sava meža, aizliedza no savas zemes ņemt granti un laukakmeņus, pat par naudu nepārdeva. Tāpat aizliedza ņemt ūdeni no tuvējā dīķa. Muižas pārvaldnieks Gulkevičs no Preiļiem, kurš nebija katolis, dāvināja baznīcai 33 desetīnas (1 desetīna = 1,09 ha) zemes un daudz citu celtniecībai nepieciešamo lietu. Tāpat draudze dāsni abalstīja jaunā dievnama celtniecību. Draudzes locekļi cītīgi strādāja pie baznīcas būves, zemnieki ūdeni veda mucās no kāda avota un pat Osas upes, bet granti no tālienes. Baznīcas celtniecības darbos ļoti aktīvi piedalījās cilvēki no visām zemnieku sētām, nostrādāja noteiktu dienu skaitu. Darbos piedalījās arī sievietes un bērni: sijāja smiltis, pienesa darbarīkus utt. Apkārt jaunceltnei bija sastatnes. Būvmateriālus vilka augšā ar virvēm. Baznīcu uzcēla ļoti īsā laikā, jau 1912. gadā tā bija pabeigta. Rudenī dievnamu iesvētīja jaunnozīmētais prāvests, bet prāvestu Staņislavu Žvegždu pārcēla uz Penzu. Baznīca iesvētīta 1912. gada 26. augustā. Jaunuzcelto baznīcu sava Galēnu apmeklējuma laikā 1914. gada 3. jūlijā konsekrēja Mogiļevas arhibīskaps Vincents Kļučinskis. Lai sekmētu ātrāku šī dievnama celtniecību, grīda tam tika izveidota bez pacēluma. Baznīcu veltīja Svētā Gara godam. Baznīcas konsekrācijas svinībās baznīcas cēlājs un darbu organizators prāvests Staņislavs Žvegžda nepiedalījās: bija ieskaitīts kā «persona non grata» no toreizējā metropolīta puses, kaut gan uz svinībām atbrauca uz Galēniem no tālās Penzas un baznīcā bija privāti. Ticīgie par tādu Baznīcas vadības rīcību bija ļoti sašutuši. | ||
|
Dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem ar 2 sarkanu ķieģeļu torņiem. Jumts cinkota skārda ar mazu (senās baznīcas) tornīti virs presbiterija. Baznīcā ir vairākas durvis, priekšā, sānos un no ģērbkambara puses. Grīda klāta cementa flīzēm, bet griesti no koka, veidoti loka velvē un apmesti. To smagums balstās uz mūra pilāriem, kas baznīcu sadala 3 navās. Baznīcā ir 3 altāri. Lielais altāris veidots divstāvīgs. Tur ievietotas Svētā Gara, sv. Jāņa Kristītāja un apustuļa Bērtuļa gleznas. Labajā sānu altārī ir Aglonas Dievmātes gleznas kopija, ko iegādājās prāvests Dominiks Trimalnieks un novietoja altārī. Tai priekšā ir nolaižama Dievmātes debesīs uzņemšanas glezna, bet altāra virsējā daļā sv. Izidora un Jēzus Sirds bilde. Otrajā sānu altārī ir sv. Jura un sv. Kazimira gleznas un Dievmātes statuja. Visi altāri ir koka, tāpat kancele. Presbiterija abās pusēs ir zakristejas (ģērbkambari). Kreisajā pusē ieeja zakristejā no ārpuses. Tā kalpo dažādu rekvizītu novietošanai. Otrajā zakristejā glabājas liturģiskās drānas un trauki. Lielākā to daļa iegādāta prāvesta Boļeslava Grišāna laikā. Vēl jāatzīmē, ka pie kortelpām redzami 2 ģērboņi: toreizējā pāvesta un metropolīta, kad dievnams tika konsekrēts. Presbiteriju no dievlūdzēju telpas atdala metāla dievgalds. Ir plašas kortelpas ar ērģelēm. Logu ietvari ir no dzelzs. Baznīcā vēl saglabājušies daži priekšmeti no senā dievnama: gleznas, lustra, procesijas krusts, ko 1907. gadā dāvinājusi Monika Apeinis. Šis krusts veidots no spoguļstikla. Baznīcas garums 26,40 m, bet platums 19,30 m. Solos var apsēsties ap 200 dievlūdzēju. 1920. gadā, tūlīt pēc konsekrācijas, bīskaps Antonijs Springovičs izraudzījās Galēnus par savas apmešanās vietu. Te viņš 1920. gada 29. augustā iesvētīja pirmo priesteri savā bīskapa darbības laikā: Antonu Oļševski (1898 —1971). 1931. gada 5. jūlijā draudzi vizitēja bīskaps Jāzeps Rancāns. 1936. gadā notika dievnama kapitālremonts, kas izmaksāja Ls 6000 Jau 1935. gada 23. novembrī arhibīskaps Antonijs Springovičs uzdeva marianu priesterim Broņislavam Valpītram (1899—1976) izveidot Ostrones draudzi no Viļānu, Ciskadu un Vidsmuižas draudzēm. No Vidsmuižas draudzes jaunajai draudzei pievienoja Beču, Briucu, Rampānu, Marinsku, Aleksandropoles un Puncuļu sādžas. Kā raksta B. Valpītrs savās atmiņās (skat. žurn. «Katoļu Dzeive» 1993. g. Nr. 11), daudzi draudzes locekļi bija neapmierināti ar jaunās draudzes dibināšanu. Sevišķi asi noskaņoti bija Vidsmuižas draudzes Puncuļu sādžas iedzīvotāji. 1939. gadā, gatavojoties bīskapa J. Rancāna vizitācijai, draudzē tika uzskaitīti ap 5000 draudzes locekļu. Nakti pēc bīskapa iebraukšanas lietus izskaloja pamatus godavārtiem,kas sabruka. Vidsmuižā bija arī luterāņu draudze un baznīca. Vēl 50. gados tajā notika dievkalpojumi. Baznīcas galā bija palicis krusts ar uzrakstu vācu valodā. Tāpat tur bija arī kapi. Vēl ir saglabājušies luterāņu kapi, kur daļa kapu kopiņu apkoptas. Ap 50. gadu beigām baznīcai noņēma krustu un tur ierīkoja veikalu, vēlāk kolhoza ēdnīcu. |
||
|
Galvenās atlaidu dienas Galēnos sv. Kazimira — marta 1. svētdienā, sv. Jura — svētdienā pēc 23. aprīļa, sv. Izidora — maija 1. svētdienā, Vasarsvētkos 40 stundu dievkalpojums (vigilijā — sestdien, svētdien un pirmdien), sv. Jāņa Kristītāja — 24. jūnijā, sv. Bērtuļa — svētdienā pēc 24. augusta, sv. Terēzijas no Bērna Jēzus — oktobra 1. svētdienā, sv. Staņislava Kostkas — novembra sākumā un Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas svētkos — 8.dec. No Vidsmuižas draudzes cēlušies šādi priesteri: Antons Puncu1s (pēc vēlākā sadalījuma no Ostrones draudzes). Dzimis 1868. gadā, iesvētīts 1901. g., bet miris 1919. gadā. Antons Indāns (1911—1936— 1971). 1936. gada 7. jūnijā Vidsmuižas baznīcā celebrējis savu I Svēto Misi. Jāzeps Mičulis, dzimis 1918. g., bet iesvētīts 1945. gada 28. jūlijā. Antons Mičulītis (1927—1950— 1991). Primicija notika 1950. gada 21. maijā, piedaloties prāvestam B. Grišānam, Pieniņu prāvestam Jānim Kiseļevskim, Atašienes prāvestam Francim Sidaram. Sprediķoja F.Sidars. Jānis Sperga (1933—1965—1984). Primicija Vidsmuižas baznīcā 1965. g. 11. jūlijā. |
||
|
Draudzē kalpojošie priesteri: 1859.—1863. g. — Staņislavs Lupeika, vikārs — Antons Bortkevičs. 1852. gadā Rīgā izdotajā T. Kossakovska grāmatā «Mōceibas ...» minēts Galēnu prāvests Antons Bortkevičs kā šīs grāmatas līdzatbalstītājs (mecenāts). 1877. gadā un turpmākajos minēts Toms Tomaševskis. 1880. gadā no Galēniem uz Ozolmuižu izbraucis Ignatijs Staņevičs, kur kalpojis vairāk kā 30 gadus. Miris un apbedīts Ozolmuižas kapos. 1881.—1899. g. — Simons Misjuns. No Galēniem pārcelts uz Rikavu, kur miris un apbedīts draudzes kapos. 1899.—1912. gada — Staņislavs Žvegžda. No 1913. gada 27. jūnija līdz 1919. gada 16. decembrim — Antons Punculs. Iesvētīts Viļņā. Viņa laikā konsekrēta Galēnu baznīca. Pr. Jāzeps Grišāns savā grāmatā «Pa atmiņu stygom» II daļā par prāvestu A. Punculi raksta: «A. Punculs bija liels kārtības mīlētājs. Viņam bija daudz skaistu gleznu: sevišķi Šiškina peizāžu. Prāvestam patika visiem rādīt gleznas un skaidrot to nozīmi un vērtību. Vakariņās uz galda pie viņa bija dažādi izsmalcināti ēdieni — delikateses. Viņš pats izturējās kā augstmanis, džentlmenis, it kā cēlies no kādas aristokrātu kārtas. 1919.—1920. gada martam Galēnus no Riebiņiem apkalpoja prāvests Longins Šilinskis. No 1920. gada marta līdz novembrim — Alfons Pastors (vēlākais Saeimas deputāts). No 1920. gada novembra līdz 1940. gada februārim — Pēteris Bružas. No 1940. gada marta līdz jūnijam — Dominiks Trimalnieks. Jau iepriekšējā prāvesta slimības laikā no Ostrones ieradās palīgā D. Trimalnieks. Kad P. Bružas nomira, toreizējais pagasta vecākais Briška brauca pie metropolīta ar rakstisku draudzes lūgumu atstāt par prāvestu D. Tritmalnieku. Droši vien šis lūgums būtu uzklausīts, ja netiktu nosūtīta otra vēstule ar draudiem, draudzes lūguma neuzklausīšanas gadījumā neapmeklēt baznīcu. Protams, bīskaps tādu «lūgumu» noraidīja. Draudzē uzliesmoja sen sakrājusies sāpe sakarā ar baznīcas cēlāja S. Žvegždas pārcelšanu pēc dievnama uzcelšanas un aizliegumu piedalīties konsekrācijā. 1940. gada jūnijā sākās smaga traģēdija Vidsmuižas draudzes vēsturē. Baznīcu apsargāja liels ļaužu pūlis, kas neielaida nevienu prāvestu ne baznīcā, ne dzīvoklī. Ieradās apkārtējo draudžu prāvesti, bet saniknotā draudze nepiekāpās. No dievnama tika izvākti visi liturģiskie priekšmeti. 1940. gada Ziemassvētku dievkalpojums, ko vadīja prāvests Antons Škeļs, notika skolas zālē. Viņš izteica dziļu nožēlu par izveidojušos situāciju Galēnos. Politiskie notikumi veicināja nemieru paplašināšanos. No 1940. gada jūlija līdz 1941. gada jūlijam Vidsmuižas draudzei bija ekskomunika — bargs Baznīcas sods. Draudzi apkalpoja un nepieciešamos garīgos pakalpojumus veica prāvesti no Riebiņiem, Pieniņiem, Ostrones, Viļāniem, Stirnienes. Arī šie pakalpojumi dažreiz bija saistīti ar briesmām prāvesta dzīvībai. No 1942. g. 17. marta — 1943. g. 26. augustam par prāvestu bija nozīmēts Pēteris Tumans. Daļa no dumpīgās draudzes locekļiem sāka apmeklēt baznīcu. No 1943. līdz 1953. gadam par prāvestu Vidsmuižā kalpoja Boļeslavs Grišāns. Viņš, būdams ar lielu pastorālu pieredzi, spēja saprasties ar lielu daļu nemiernieku. No 1953. gada līdz 1963. gadam Vidsmuižā kalpoja Staņislavs Gražulis. No 1963.—1966. gadam pēc atgriešanās no izsūtījuma Vidsmuižā darbojās Valerijans Zondaks (vēlākais bīskaps). No 1966. līdz 1968. gadam draudzei garīgos pakalpojumus sniedza prāvests Alberts Buliņš. No 1968.—1976. gada 2. februārim tur kalpoja Francis Sidars. Viņš mira Sveču dienā un ir apbedīts vietējos kapos. No 1976. gada februāra līdz 1978. gada 17. maijam kalpoja Pēteris Vucins. Viņš mira ar asins vēzi Rīgā un apbedīts Kristus Karaļa kapsētā 1978. gada 20. maijā. Cēlis plēbaniju. No 1978. gada līdz 1987. gada 20. septembrim draudzi vadīja prāvests Roberts Čigons. Viņš mira Vidsmuižā pēkšņā nāvē 1987. gada 20. septembrī pl. 20.00 pēc dievkalpojumiem Vidsmuižā, Pieniņos un Riebiņos. Apbedīts tā paša gada 24. septembrī Vidsmuižas baznīcas dārzā. Sēru dievkalpojumā piedalījās 50 garīdznieki, to skaitā 2 bīskapi — Kazimirs Duļbinskis un Jānis Cakuls. Bija stipri lietaina bēru diena. Prāvests Roberts Čigons daudz rūpējās par dievnama košumu. 1979. g. 26. augustā notika bīskapa Valerijana Zondaka vizitācija. Šājā gadā tika remontēts baznīcas jumts. Notika nelaimes gadījums. Jumiķis krita no jumta, bet no nāves izglābās, jo paspēja aizķerties aiz, jumta malas. Tajā pašā gadā tika krāsota arī baznīcas iekšpuse. No 1987. gada 1. Adventa svētdienas līdz 1991. gada 30. septembrim draudzē kalpoja Jāzeps Gugāns. No 1991. gada 1. oktobra līdz 2004.g. 16. novembrim draudzes prāvests bija Jāzeps Pujats. Viņš no Vidsmuižas apkalpoja arī Pieniņu draudzi. No 2004.g. novembra 2006. g. 17. decembrim draudzi apkalpoja Mariāņu tēvi no Viļāniem. No 2004.g. novembra 2006. g. 17. decembra draudzi apkalpo priesteris Mikšto Česlavs.
| ||
|
Neliels ieskats Vidsmuižas draudzes kapsētās : Vecie — karakapi (slēgti). Pagājušā gadsimta beigās vai šī gadsimta sākumā tur apbedīti 2 priesteri, kuru uzvārdi tautā piemirsti. Šajos kapos abpedīts Vidsmuižas draudzes prāvests Antons Punculs. Uz kapa ir vienkāršs piemineklis ar uzrakstu: «Baznīckungs Punculs Antons ar māti. Piederīgie.» Šajos kapos ir arī «sens piemineklis ar uzrakstu lietuviski: «Franciszka Szvegzdo mire 1908. m. sausio 11 d., amžius 60 m.» (Jādomā, ka tā bija prāvesta Staņislava Žvegždas māte). Blakus guļ «borinia Gela». Rokot kapus, te esot atrasti kara kauju cirvju atliekas. Kapusvētkos agrāk vispirms aizlūgums bija vecajos, bet tad — jaunajos kapos. Tagad vecie kapi ir neuzkopti. Ap tiem ierīkoti grants karjeri. Sāp sirds ieejot šajos kapos... Jaunie kapi. Kapos prāvesta R. Čigona laikā uzcelta baltu ķieģeļu kapliča, apmēram 50 personām. Priekšā un uz jumta ir neliels tornītis. Sānos 2 logi un galā vienas durvis. Pie durvīm uz diviem koka pīlāriem ir uzkārts kapu zvans. Jumts klāts ar šīferi. 1992. g. augustā vietējā avīzē «Novadnieks» bija ziņa, ka uzlauzta kapliča. Nozagts krusts un svētbildes. Kapsētā apbedīti: Ilggadējais Vidsmuižas draudzes prāvests Pēteris Bružas (1864.—189.1. —1940. g.) Francis Sidars (1910.—1937.—1976. gadā). Jānis Sperga (1933.—1965.—1984. gadā). Maltas Trūpu kapi. Ir koka kapliča. Tā celta nesen un ir ļoti vienkāršas konstrukcijas: ap kapa krustu ierakti 6 stabi. Tie apšūti ar dēļiem un virsū skaidu jumts. Pastaru kapi. Atrodas nākamajā pieturā aiz Stabulniekiem (braucot virzienā no Preiļiem). 1990. g. 23. augustā Preiļu rajona laikrakstā «Novadnieks» bija publikācija, kurā Stabulnieku pagasta iedzīvotāji sūdzējās redakcijai, ka norok Pastaru kapus: blakus tiem ierīkots grants karjers, bet piebraucamais ceļš esot tādā stāvoklī, ka kapos grūti iekļūt. Avīze atbild, ka pie Pastaru kapiem ir vecais grants karjers, ko 24. ceļu remontu un būvniecības pārvalde un pārējās grants ņēmējas organizācija pēc izmantošanas nav nolīdzinājušas. Piebraucamais ceļš pie kapiem izdangāts. Šajā sakarībā Kirova kolhoza (tā teritorijā atradās Pastaru kapi) valdes priekšsēdētājs B. Laizāns paskaidroja: «Pastaru kapus līdz rudenim savedīsim kārtībā: nolīdzināsim bijušo grants karjeru, piebraucamo ceļu nobērsim ar granti un akmeņu šķembām. Šis ceļu būvniecības materiāls pietiekošā daudzumā savests turpat netālu — pie Brišku — Balckaru un abiem Stabulnieku kapiem.» Salinieku (Stabulnieku) kapsēta — pa labi pirms Stabulniekiem, braucot no Preiļiem Opolūs kapi — Sīļukalnā. Vulānu — Sūnas kapi ap 2 km no Stabulniekiem. Brišku — Balckaru kapi. Otrajā pieturā aiz Stabulniekiem (ceļā no Preiļiem) pie Dravniekiem. Uz ceļa «Sīļukalns» ap 1 km pa labi. Sliktā stāvoklī. Ir maza kapliča. Celta no baltiem ķieģeļiem 1976. gadā. Bukšiņu kapi. Kapliča celta 1974. gadā. no koka. Trūpeišu kapi. Krištobu kapi. Kopumā kapsētu stāvoklis apmierinošs. Sakarā ar to, ka Galēnu dievnamu cēla lielā steigā, torņu būves laukums tika samazināts, tie nav izveidoti atbilstoši plānam. Apkārt dievnamam ir zems laukakmeņu mūra žogs ar dakstiņu jumtu. Baznīcas vārti veidoti no dzelzs un iestiprināti sarkanos ķieģeļu stabos. Pie presbiterija baznīcas dārza kreisajā stūrī ir laukakmeņu mūrēts, zvanu tornis. Tas vēl palicis no senās baznīcas laikiem. | ||
|
|
|
sākums, foto arhīvs, saites, informācija, new © 2007 Vidsmuiža |