|
PIENIŅU BAZNĪCA |
||
|
Senā Preiļu filiālbaznīca Pieniņos celta 1806. gadā. Šo veco koka kapelu par saviem līdzekļiem cēlis grāfs I. Borhs. 1807. gādā tā ieguva indultu un ir bijusi veltīta sv. Jura godam. Tiesa gan vēlāk aizbildņi tikuši apmainīti un uzticēti sv. Annai un Joahimam. Šī vecā filiālbaznīca ir 8 asis gara, 4 asis plata un 2 asis augsta, uz akmeņu pamata, dēlīšu jumtu un no ārpuses apšūta ar dēļiem. Ieejas priekšā (galā) mazs lievenis uz diviem stabiem. Otras durvis kapličā ir no sāniem un trešās no ģērbkambara. Kapelā ir nelielas kora telpas. Šīs kora telpas tāpat balstījās uz koka stabiem. Kapelā bija viens altāris, zem tā pagrabs ar trim nišām. Nišās mirušie. I pasaules karā divas uzlauza un mirušo kaulus apbedīja ārpus baznīcas. Trešā ir neskarta. Pieneņu kapliču visu pastāvēšanas laiku apkalpoja priesteri no Preiļu draudzes. Pieneņu draudzes arhīvā ir uzglabājušās metrikas poļu valodā: laulības 1827.—1833. g, dzimšanas 1827.—1833. g. 1818. g. grāmatā rakstīts, ka Pieneni ir draudze, bet ar 1822. g. draudzes vārds pazūd un atkal raksta tikai Preiļu filiāles vārdu. No senām metriku grāmatām redzams, ka 6 gadi Pienēnus apkalpo Preiļu kurators Jāzeps Kuncevičs. Viņš pastāvīgi ir dzīvojis Preiļos. Tikai pa svētdienām izbraucis noturēt dievkalpojumus Pieniņos. Pēc dievkalpojuma turpat laulājis un kristījis. Spriežot pēc Vitebskas guberņas valdes aktīm, kapela jau 1867. gadā bijusi tik novecojusi, ka ērģeļu luktas nav vairs apstaigājamas un tanī noturēt dievkalpojumus ir bijis bīstami. Pēc akta ziņām, dievkalpojumus atļāva noturēti tikai vienreiz gadā, 23. aprīlī, kapelas patrona Sv. Jura dienā. |
||
|
1905. gadā Preiļu draudzes prāvests Pēteris Bružas šo kapelu izremontēja un piebūvēja tai sakristeju ar atsevišķu ieeju kapelā. 1922. g., sadalot Pieneņu muižu, Pieneņu filiālbaznīcai piešķīra 16,7 ha zemes. No tās derīgas zemes bija tikai 6 ha. Pārējā ietilpa ezers ar tam piegulstošo purvu. Uz šīs zemes bija veca mūra ēka — vecais muižas brūzis, 16 asis garš un 6 asis plats. 1933. g. 15. II ar rakstu Nr. 1354 Rīgas arhibīskaps A. Springovičs nodibina pastāvīgu Pieneņu draudzi. Tā komplektējās no Preiļu draudzes 43 apdzīvotām vietām, Rudzātu draudzes 11 apdzīvotām vietām un Riebiņu draudzes 2 apdzīvotām vietām. Par jaunās draudzes prāvestu arhibīskaps 1932. g. 3. VI bija iecēlis Antonu Lapotenoku. Viņš šajā draudzē strādāja līdz 1934. g. 9. augustam. Lapotenoks uzbūvēja dzīvojamo māju 7X4 asis ar trijām istabām un ķēķi apakšstāvā un 4 istabām augšstāvā. Tad vēl viņš uzbūvēja saimniecības ēkas: klēti, šķūni, kūti un pagrabu. A. Lapotenoku pārcēla uz citu draudzi un viņa vietā par prāvestu iecēla Jāni Kiselevski, kas ieradās savā darbavietā 1934. g. 16. augustā. 1936. g. arhibīskaps A. Springovičs uzdeva prāvestam. J. Kiselevskim uzbūvēt Pieniņos jaunu baznīcu. Pēc šīs pavēles saņemšanas prāvests griezās pie Preiļu būvtehniķa, kas sastādīja baznīcas būvplānu. Šo plānu 1936. g. 20. aprīlī apstiprināja arhibīskapa kūrija. Tā paša gada 22. aprīlī projektu caurskatīja Būvniecības pārvalde, piedaloties tās priekšniekam inženierim P. Mizītim un arhitektam O. Krauzem. Pēdīgi 1936. g. 30. maijā to apstiprināja Ministru kabinets un parakstīja Valsts Kancelejas direktors D. Rudzītis. Vieta baznīcas celšanai bija minētā mūra ēka ezera krastā. Ar šīs ēkas nojaukšanu radās vajadzīgie akmeņi pamatiem. Draudzes locekļi pašaizliedzīgi palīdzēja ar naudu un piedalījās darbā: veda granti, akmeņus, cementu no Viļānu stacijas, kas vagoniem pienāca no Rīgas. Tāpat raka pamatus un veica citus darbus. Drīz baznīcai pamati bija iemūrēti: garums 31,1 m, platums 16,1 m. 1936. g. 26. jūlijā, sv. Annas dienā, iesvētīja Pieneņu baznīcas pamatus. To izdarīja arhibīskapa uzdevumā Galēnu prāvests P. Bružas, asistējot Preiļu prāvestam P. Apšiniekam, Riebiņu prāvestam V. Juško, draudzes prāv. J. Kiselevskim un garīgā semināra audzēknim J. Pavilonim. Klāt bija būvdarbu vadītājs Ansis Puķītis un daudz svētku dalībnieku. Pēc tam sākās smagie būvdarbi. Baznīca celta no cementa ķieģeļiem ar vienu torni, skārda jumtu, gotiskā stilā. 1939. g. 22. oktobrī galvenie būvdarbi bija pabeigti. Baznīcu iesvētīja un nodeva draudzes lietošanai prāvests P. Bružas no Galēniem, klātesot priesteriem, svinību viesiem un daudziem ticīgajiem. |
||
|
1948. g. 5. un 6. septembrī Pieniņu draudzē notika kanoniskā vizitācija, ko izdarīja Rīgas Metropolīta palīgbīskaps K. Duļbinskis. Reizē notika baznīcas lielā altāra konsekrācija. Šajās svinībās pats baznīcas cēlējs prāvests J. Kiselevskis nevarēja piedalīties, jo atradās Rīgā slimnīcā. Svinību ceremoniju vadīja Preiļu dekāns J. Kiselis un Galēnu prāvests B. Grišāns. Baznīca ir veltīta Jēzus Sirds godam un sv. Annas aizbildībai. Altārī tika ievietotas svēto mocekļu Vita, Kozmas, Aleksandra un Viktora relikvijas. Šajā gadījumā bīskaps izdalīja Iestiprināšanas Sakramentu 522 cilvēkiem. |
||
|
Ndraudzes cēlušies priesteri: Aloizs Anspoks, lic. iur., Nikodēms Turks, T. Filips O. M. C. Draudzē ir 9 kapsētas: Pieniņu, Baibu, Lakausku, Aizupiešu, Betišķu, Anspoku, Smelteru, Ōrīšu un Skuteļu. Visās kapsētās izņemot Pieniņu un Baibu kapus ir kapličas. |
||
|
Baznīcā ved trīs durvis: galā, labajos sānos un sakristejā. Baznīca ir pievilcīga un patīkama. Ir trīs altāri un trīs navas. Vidējā navā lokveidoti griesti, bet sānējās navās lēzeni. Grīda no krāsainām flīzēm. Katrā pusē trīs mūra pīlāri, uz ko balstās baznīcas virsbūves smagums. Lielajā altārī ir Vissv. Jēzus Sirds statuja. Statujas kreisajā pusē sv. Annas, bet labajā pusē sv. Aloiza glezna (mākslinieces Peilānes darbs). Sānu altāros kreisajā pusē Jaunavas Marijas Sirds, bet labajā pusē sv. Jadvigas glezna (mākslinieka Glaudāna darbi). Visi trīs altāri ozolkoka, gotiskā stilā (galdnieka Medvedjeva veidojums). Šī paša galdnieka veidota ambona. Krustaceļa bildes ģipša veidojums (mākslinieka Sidraba darbs). Jauni baznīcas soli. Katrā pusē 4 logi, pa daļai krāsainiem stikliem. Pie ieejas kreisajā pusē baznīcas piederumu noliktava, bet labajā — trepes uz kora telpām. Ērģeļu nav, tikai harmonijs. Ejot tālāk baznīcā, kreisajā pusē akmens ūdens trauks. Tas pārnests no vecās baznīcas. Labajā pusē ūdens trauku rokās tur eņģelis. Virs abiem ūdens traukiem krucifiksi. Procesijas gājienam ir krucifikss, baldahīns un vairāki karogi. No vecās baznīcas palikuši 2 procesijas feretroni, ļoti vienkārši. Presbiterija abās pusēs sakristejas un virs tām noliktavas telpas. Presbiterija daļa lokā būvēta un to no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Tāpat visu logu rāmji no dzelzs. Baznīcas fasāde ir augsts kvadrātveidīgs tornis ar zvaniem, Tornim sānos mazi tornīši ar krustiem virsū. Baznīcas dārzam ap kārt koka žogs baltu ķieģeļu stabiņos. Tādi paši stabiņi pie ieejas vārtiem. Pie ieejas dārzā kreisajā pusē vecās baznīcas dzelzs krusts iemūrēts akmens pamatā. Tas ir senu amatnieku darbs. |
||
|
Pieniņu draudzē kalpojošie priesteri: Jānis Kiselevskis. Dzimis 1904. gadā Rēzeknes rajona Dorotpolē, Pušas draudzē. Latvietis. Garīgo izglītību ieguvis Rīgas arhidiecēzes Teoloģijas augstskolā un Rīgas Universitātes Romas katoļu teoloģijas augstskolā. Seminārā iestājās 1925. gadā. Par priesteri no arhibīskapa A. Springoviča rokām iesvētīts 1931. gada 22. martā Rīgā, sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas dievkalpojums notika 1931. gada 6. aprīlī Pušas Rom.-kat. draudzes baznīcā. Pēc iesvētībām nepilnu gadu viņš kalpo kā Rēzeknes un vēlāk kā Krāslavas draudzes vikārs. No 1932. g. līdz 1934. gadam darbojas Izvaltas draudzē un no 1934. gada 8. jūlija uzsāk savu priesterisko kalpojumu Pieniņu Rom.- kat. Draudzē un te pavada visu savu mūžu. Uz viņa pleciem gulstās jaunās baznīcas celtniecība; pastorālais darbs un jaunās draudzes veidošana, kā arī nežēlīgas padomju varas vajāšanas. Miris 1982. gada 11. janvārī. Apbedīts Baibu kapsētā. Antons Lopatenoks. Dzimis 1907. gada 10. jūnijā Pasienes draudzē. Baltkrievs. Mācījies Ludzas valsts baltkrievu vidusskolā (līdz 1925. gadam), Rīgas Garīgajā seminārā. |
||
|
|
|
sākums, foto arhīvs, saites, informācija © 2006 Pieniņi |