VĀRKAVAS BAZNĪCA
Vārkavas baznīca atrodas skaistā, līčiem bagātā Dubnas upes krastā. Vārkavas draudze nodibināta 1670. gadā. Tagadējo draudzes baznīcu no akmens ar draudzes līdzekļiem uzcēla prāvests Andrejs Čegiss laika posmā no 1877. līdz 1880. gadam.
Tā veltīta Vissvētās Trīsvienības godam. Vārkavas baznīcas celšana bargajā cariskās Krievijas pārkrievošanas laikā bija saistīta ar cara iestāžu pretestību un savu pašu cilvēku apsūdzībām. Interesantas ziņas sniedz Ignats Pabērzs (dzimis 1902. gadā Vārkavas pagastā) par baznīcas pamatu likšanu. Viņa tēvs Jānis Pabērzs toreiz ir bijis par Vārkavas baznīcas pilnvaroto pārstāvi un ir spēlējis svarīgu lomu baznīcas celšanā. Jānis Pabērzs dzimis 1854. gadā, kā jaunākais dēls patriarhālā 7 bērnu ģimenē, Kalupes pagasta Rimicānos, kas faktiski pastorālā aprūpē piederēja Vārkavas draudzei, jo atradās tās tuvumā. Viņš bijis toreizējā Vārkavas prāvesta A. Čegisa aizgādībā un divi gadus mācījies, vēl gotu burtu rakstībā, Līksnas grāfu Plāteru mājā. No karadienesta esot tikuši atpirkti viņa brāļi Andrivs un Justīns, par katru esot ticis samaksāts 300 rubļu. Arī viņu esot tēvs atpircis no karadienesta, samaksājis 200 rubļu un armijai nodevis labu zirgu. Kad Vārkavas baznīcai pamati bijuši ierakti, daži cilvēki apsūdzējuši prāvestu A. Čegisu iestādēs Daugavpilī, ka esot ierakti par daudz lieli baznīcas pamati, tāpēc baznīcas apmēri vairs nesaskanot ar iestādēs apstiprināto baznīcas plānu. 25. martā no Daugavpils ieradušies Vārkavā trīs augstas amatpersonas: apriņķa ispraviks - apriņķa policijas priekšnieks un pilsētas policists, lai uz vietas apskatītu un pārbaudītu baznīcas celšanas darbus un apcietinātu prāvestu A. Čegisu. Vispirms Jānis Pabērzs un ispravņiks izmērījuši baznīcas pamatu platumu un garumu un mērus paziņojuši apriņķa priekšniekam. Tas pasaucis prāvestu Čegisu un pavēlējis: 'Prāvest Čegiss, Jūs šajā cerkvā (pareizticīgo dievnama apzīmējums) Misu noturēt nevarēsiet. Prāv. Čegis viņam atbildējis bargi: 'Par cerkvu es it nemaz nedomāju! Bet kāpēc? '. Apriņķa priekšnieks atsaucis vārdu 'cerkva' un paskaidrojis: 'Tas ir kosciolā (katoļu dievnama apzīmējums cara laikos), tāpēc, ka kosciolā (baznīca), ko ceļat, nesaskan ar atļauju '. Prāv. A. Čegis pacēlis galvu un, skatīdamies zilajās debesīs, atbildējis:'Apriņķa priekšniek, tā nav ne mana, ne Jūsu nauda, man ir pilnvarojums, bet pati draudze ceļ sev draudzes baznīcu, un es nevarēšu noturēt Misu šajā baznīcā? Tad citā. Krievijā ir 72 guberņas un 5 apgabali un katrā varu noturēt Misu.' Uz dievkalpojumu bijuši saradušies daudz dievlūdzēju, arī no kaimiņu draudzēm. Cilvēki apstājuši augstos ierēdņus. Tiem rādījuši uz veco baznīciņu, kas bija pārāk maza un nepiemērota draudzes vajadzībām. Liels un uzstājīgs runātājs bijis cara pils sargs, Rudāns un viens vīrs no grāfu Plāteru dzimtas. Pēdīgi Daugavpils augstie amatvīri pateikuši gala vārdu: 'Dariet, bet negriežaties pie mums ar sūdzībām'. Tad Andenu Mads Mōrteni savā mājā labi pacienājuši augstos vīrus un trijjūgā tos aizveduši uz Daugavpili. Sekas tomēr bija tās, ka prāvestu Čegisu viņa pretinieki sāka neieredzēt. Savam protežētajam Jānim Pabērzim prāvests Čegis teicis, ka nebūšot vairs labi, tāpēc labāk vajagot iet karadienestā, bet vispirms vajagot iemācīties krievu valodu un dabūt kādu dokumentu. Tad J. Pabērzs 22 gadu vecumā, kopā ar prāv. Čegisu, dodas uz Līksnu pie grāfu Plāteru cienīgmātes, viņu nodod trīsarpus gadi skolā. No skolas viņu iesauc karadienestā jau kā mācītu vīru, kas prot trīs valodas. Viņš dienē cara pils gvardijā, kā rotas uzturzinis. Tajā gadā cara gvardijā dienējuši vēl 7 latgaļi pilī un 2 latgaļi ārpusē. Pēc viena gada un diviem mēnešiem Jānis Pabērzs beidz karadienestu, un viņu atlaiž mājās ar visu uniformu. Nu bijis jāprecas. Prāv. Čegis viņu gribējis ieprecināt Vārkavas pagastā, kur bijusi izraudzīta laba un gudra līgava. Bet radušies pārpratumi par mantojuma tiesībām, pārejot no viena pagasta otrā. Strīdu izšķīris Vārkavas pagasta staršina (vecākais) Pilipovs, kas cilvēkiem paskaidrojis, ka Jānis Pabērzs no Kalupes pagasta esot pieņemts Vārkavas pagastā kā augsti mācīts vīrs un cara pils sargs. 'Pēc 70 dienām viņš būs jau par sotņiku! Visu labu Jūsu laulības dzīvē, laimīgu dzīvi! '. Noteicis pagasta staršina un spiedis roku J. Pabērzim. Jāņa Pabērza 52 gadu laulības dzīvē bija kupla 8 bērnu ģimene - 3 dēli un 5 meitas. Jānis Pabērzs parakstījās arī ar pseidonīmu Lukstinīks. Neskatoties uz visām grūtībām, Vārkavas draudze pati ar saviem līdzekļiem uzcēla skaisto baznīcu, kas ar saviem diviem augstiem torņiem raugās zilajās debesīs un sūta sveicienus tās cēlājiem, kas jau sen aizgājuši mūžībā ...
Ign. Pabērza stāstījums.
Par Vārkavas baznīcām A. Dzenis savā grāmatā 'Muna dzeive' sniedz šādu liecību: 'Pirmais ciems vārkaviešos ir bijis Vilcāni. Vilcānu tuvumā, kādu trešdaļu kilometra no Kličkas (Klyčkas) dzirnavām, atradās pirmā Vārkavas baznīca, kuras pamatu akmeņi vēl bija redzami neatkarīgās Latvijas laikā. Otrā Vārkavas baznīca atradusies uzkalniņā pie Dubnas upes tilta, tuvu pie Vārkavas muižas. Ir nostāsti, ka zvans, kas atvests šai baznīcai, no stāvā krasta iekritis upē un neesot izcelts, jo upe tanī vietā bijusi loti dziļa. (Jāpiezīmē, ka tā vieta atrodas uz stāva krasta upes līkumā, kur lejā dziļš atvars). Trešā Vārkavas baznīca atradās apmēram vienu kilometru uz dienvidiem no vecās, kur tuvumā bijis muižas krogs. Tagadējā baznīca atrodas kādu puskilometru uz ziemeļiem no šīs trešās.
Vārkavas baznīcu 1896. gadā iesvētīja Mogiļevas palīgbīskaps Francisks Albīns Simons, bet 1922. gadā to konsekrēja Rīgas archibīskaps Antonijs Springovičs, kas reizē konsekrēja arī baznīcas galveno altāri.
Baznīcas galvenās ieejas daļā paceļas divi augsti torņi, jumts noklāts ar cinka skārdu 1933. gadā. Divas pīlāru rindas Baznīcas iekšpusi sadala trīs navās.
Baznīcā ved trīs durvis. Vārkavas baznīca ir ļoti gaiša, jo gaisma ieplūst pa 16 lieliem četrstūrainiem logiem un 18 apaļiem logiem. Ir pieci altāri. Galvenais altāris mūra. Starp koka kolonnām novietotas divas gleznas: Vissvētās Trīsvienības, aiz kuras ir Jēzus Sirds statuja un augšā Jēzus Marijas glezna.
Pa kreisi, sānu altārī sv. Teklas glezna.
Un sv. Antona glezna labajā pusē.
Sv. Andreja glezna ir virs mazā altāra kreisajā pusē pie staba.
Sv. Jura glezna ir virs mazā altāra labajā pusē pie staba.
Katru sānu altāri rotā liela attiecīgā svētā svētglezna. Ignats Pabērzs pastāsta, ka sv. Teklas svētglezna esot pagatavota vai pārkrāsota Lietuvā. Tā ir tik liela, ka vārkavieši ilgi gudrojuši, kā to no Nīcgales stacijas pārvest uz Vārkavu (15 km). Beidzot diližansu (labības ori) pārklājuši ar dēļiem, uz tā novietojuši lielo gleznu un tad pārveduši uz Vārkavu. Baznīcas galveno durvju priekšā ir mūra lievenis un Svētā Gada jubilejas piemineklis - krusts,
kas uzstādīts 1901. gadā ar šādu ierakstu: 'Kloniejamies un gudynojam Tievi Jezu Christe, bo caur krystu pasauli esi atpiercis. Uz pimienieszonas jubileusza 1901. g. Parapia Workowas pastateja szite krystu.' Tas ir: 'Mēs Tevi pielūdzam un godinām, Jēzu Kristu, jo ar krustu esi atpircis pasauli. 1901. gada jubilejas atcerei.' 1931. gadā notikušajām draudzes misijām par piemiņu tika uzstādīts krusts,
kuras vadīja tēvs Dr. theol. Bronislavs Valpitrs M.I.C. Vārkavas draudzē 1936. gadā bija 5070 draudzes locekļu, šajā skaitā ietilpa arī Znotiņu draudzes locekļu skaits (ap 1.600)
Vārkavas baznīcas sienā, pie lielajām durvīm ir iemūrēta akmens plāksne, kurā iegravēts: '1877. g. Jula 18. dina tej B. m. ar kosztu Parafias i Palejgu W. A. Fialkowski uz ziemies K. M. Reutta ar starawejszonu B. A. Czegisa.' Tas ir: 'Prāvesta A. Čegisa gādībā šī baznīca sākta mūrēt 1877. gada 18. jūlijā uz M. Reuta zemes ar draudzes līdzekļiem un A. Fialkovska atbalstu.'
Savā grāmatā 'Muna dzeive' Vārkavas sabiedriskais darbinieks un bijušais pagasta vecākais Antons Dzenis par M. Reutu stāsta: 'Grāfu Borhu pēdējā dzīves vieta bija Preiļos. Kad pēdējā Borhu paaudze kļuvusi nabadzīga, tad viņu muižas tikušas pārdotas vai uzdāvinātas citiem. Vārkavas muiža ar folvarkām un Kameņcas muiža (Jaunaglona) Kapiņu pagastā pārgāja Mihaila Reuta rokās. Reuts bijis grāfu Borchu muižu pārvaldnieks.'
Baznīcas svētgleznas, liturģiskās drēbes, biķeri, monstrance un citi liturģiskie piederumi iegādāti pēc baznīcas celšanas. Piemēram, biķerī ir iegravēts 1900. gads, bet lielajā krāšņajā monstrancē ir iegravēts šāds veltījums: 'Upereju Workowas bazneicai. Marija Veinis 1913. g.'
Vārkavas draudze nodibināta 1670. gadā. Draudzes arhīvs bija ļoti trūcīgs. Divos lielos ugunsgrēkos tas gandrīz viss gāja bojā, sevišķi 1923. gadā, kad nodega draudzes māja. Pavisam draudzes arhīvs pazuda 1941. gadā padomju izpildu komiteja, izpildot augstāko padomju iestāžu rīkojumu, atņēma prāvestam un aizveda projām visas metriku grāmatas, t. i. kristību, laulību, un miršanas reģistru grāmatas. Pagātnē tās bija rakstītas poļu un krievu valodā, vēlāk latīņu valodā. Ja šīs ārkārtīgi vēsturiskās grāmatas nav nogādātas valsts arhīvos, tad tās gājušas bojā pašā Vārkavas izpildu komitejā, tās vadības neapzinības, ne atbildības un aklā naida dēļ pret Baznīcu un ticību. Jāzina arī, ka tie jau bija drudžaini apjukuma mēneši, kad gatavojās Vācijas un Padomju Savienības karam, kas sākās 1941. gada 21. jūnijā. Visvecākā metriku grāmata, kas bija saglabājusies pirms kara, bija Kristību grāmata ar nosaukumu 'Metrica baptisatorum ecclesiae Varcoviensis' (Vārkavas baznīcas kristību grāmata). Tā rakstīta latīņu valodā, sākot ar 1758. gadu.
p.s.
Šai rakstā izmantotas 2008. gada foto.
