'Progresīvo' dzīve sociālismā

Mūsu mēdiji, kas dej pēc liberāli-kreiso dūdas, nešķīsteņu izdarības mums stāda priekšā kā kaut ko 'progresīvu'.

To viegli iebarot tagadējai jaunatnei, kas nav dzīvojusi padomju laikos. Piedāvāju ZDF dokumentālu filmu, kur redzams, ka sociālistiskais DDR (vāciski) – latviski VDR (Vācijas Demokrātiskā Republika) režīms bija progresīvāks nekā VFR (Vācijas Federatīvā Republika).

Pirms katra video ir audio celiņa atšifrējums.

Herberts G. tai laikā bija Tautas izglītības ministrijas ierēdnis, kas bija atbildīgs par internacionālo sakaru uzturēšanu VDR. Herberts G. bija ļoti inteliģents cilvēks, atzīts pasniedzējs, pabeidzis bija Karla Marksa partijas augstskolu. Berlīnē Lihtenbergā 1987. gadā beidzas viņa karjera, viņu atrod mirušu jaunbūves dzīvoklī. Bija ļoti daiļrunīgs, kā arī bija pavirzījies grāmatveža karjerā. Skats nozieguma vietā bija sekojošs, mirusi persona guļamistabā, kurai nebija nekādu ievainojumu vai pareizāk gandrīz nekādu ievainojumu. Tas bija sevišķi neparasts nāves gadījums, jo Herberts G. bija Tautas izglītības ministres Margot Honecker līdzstrādnieks. Atklājās ka viņš bija nožņaugts, ap viņa kaklu bija zeķe. Tas neizskatījās, ka uzbrucējs viņu būtu pārsteidzis, izskatījās, ka viņam bijušas seksuālas attiecības.

Herberts G. baudīja sevišķas privilēģijas. Dzīvoja iekārojamā jaunceltnē, kas toreiz tika vērtēts kā luksuss. Viņam bija dārgs auto ar diplomātiskajiem numuriem, kā arī bija ļauts ceļot gan sociālistiskajās, gan kapitālistiskajās valstīs. Viņam bija dienesta brauciens uz Čehoslovākiju, kas tā arī netika realizēts. Šis dienesta brauciens pārtrūka Lehnitzā Orānienburgas pilsētā. Tika izmeklēts, kādēļ šis auto šeit atrodas un kas ir noticis ar Herbertu G. Policisti atver dzīvokli Lihtenbergā un atrod Herbertu G. mirušu pie savas gultas, mugurā viņam bija tikai sieviešu apakšbikses. Viss dzīvoklī liecināja par tajā notikušo ballīti, tika dzerts alkohols par ko varēja secināt no tur esošajām glāzēm, kā arī pārējiem priekšmetiem uz grīdas. Kriminālisti atrod šņabja, vīna un alus pudeles. Smagu noziegumu izmeklēšanas komisija pieaicināja viņa dzīves biedreni, lai noskaidrotu partijas funkcionāra dzīves gājumu. Tika secināts, ka viņš dzīvojis dubultdzīvi.

Aizdomas par viņa dubultdzīvi pastiprinājās, kad izmeklētāju rokās nonāca piezīmju grāmatiņa ar dažādu vīriešu vārdiem. No dienas dienā izmeklēšanas laikā arvien pieauga pierādījumi tam, ka mūsu upuris bija homoseksuāls. Tika atrasti vairāki rietumu izcelsmes homoseksuāla rakstura žurnāli. Izmeklētāji nonāca pie slēdziena, ka kaut kas aizgāja greizi viņa attiecībās ar ciemiņu.

No juridiskā viedokļa Austrumvācijā likumi bija daudz progresīvāki nekā Rietumvācijā. Krimināllikuma 175. paragrāfs, kas paredzēja sodu par homoseksuālām attiecībām Austrumvācijā tika atcelts 1950-tajos, bet Rietumvācijā tikai 1994. gadā. Wolfgang F. no pat savas jaunības ir atklāti piekopis homoseksuālas attiecības. Viņš dīdžejs būdams pārceļas no Drēzdenes uz Berlīni.

Wolfgang F. Austrumberlīnes dīdžejs:

Man labāk ir patikusi Berlīne, jo tā bija atvērtāka attiecībā uz homoseksualitāti.

Rietumberlīnes homoseksuāļi labprāt apmeklēja Austrumberlīni. Viņi šeit bauda intimitāti, kas ir labi abām pusēm. Homoseksuālisma piekopšana pieaugušo starpā netiek uzskatīta par apdraudējumu sociālistiskai iekārtai. Tāpēc DDR (VDR – latv.) šai ziņā ir progresīvāka par rietumu pusi.

Tā ir vienīgā VDR producēta filma par homoseksualitāti, jo drīzumā tiek nojaukts Berlīnes mūris un Austrumberlīne pārstāj eksistēt.

1989. g. DDR (VDR – latv.) uz ekrāniem nonāk mākslas filma ‘Coming Out’. Filmā runa ir par kādu skolotāju, kas ir iemīlējies kādā vīrietī.

Aktiera runa: Tu esi feins.

Daudzi homoseksuāļi un lezbietes DDR (VDR – latv.) dzīvo dubultdzīvi, jo nevēlas būt atklāti, līdzīgi arī partijas funkcionārs Herberts G.

Jo augstāku amatu ieņēma, jo mazāka vēlme bija tikt identificētam, kā homoseksuāls, tāpēc tāds ierēdnis bija viegli manipulējams. Rietumvācijā 1984. g. uzpeld ziņa, ka ģenerālis Kießlings ir homoseksuāls, kas rada drošības draudus, jo viņu var šantažēt un tāpēc tiek atlaists. Kā tagad izskatās pavisam beztiesiski.

Ģenerālis Kießlings: Es nožēloju to kaitējumu, ko esmu padarījis ar savu rīcību.

Aizsardzības ministrs nožēloja savu pārsteidzīgo reakciju, bet tais laikos pietika tikai ar aizdomu ēnu, lai zaudētu uzticību.

DDR (VDR – latv.) izmeklētājiem kļūst skaidrs, ka tas noticis pēc kāda mīlnieka apmeklējuma, kas arī ir bijis slepkava. No liecinieku teiktā skaidrs, ka no Herberta G. dzīvokļa izgāja jauns vīrietis, kam rokās bija ceļojuma koferis un aizbraucis ar mašīnu. Cilvēkiem, kas to redzēja palika iespaids, ka jaunais cilvēks neprot īsti vadīt auto un tāpēc ir bijušas problēmas ar automobili. Vīrietis ar upura mašīnu devās uz Orānienburgu un tur pamet auto. Izmeklētājiem kļūst skaidrs, kādēļ noziedzniekam bija nepieciešams auto, jo viņš vēlējās izvest vērtīgās pa lielākai daļai rietumos pirktās mantas. Rietumu preces augsti kotējās DDR (VDR – latv.), jo nebija pieejamas savas augstās cenas dēļ. Tās arī pievērsa lielu uzmanību, jo tika saistītas kriminālu darbību. Kriminālisti pieķeras šim pavedienam, bet tas nedod nekādu taustāmu rezultātu, tāpēc tie maina savu izmeklēšanas virzienu.

Nozagtais auto tiek atrasts netālu no zaldātu kazarmām. Vai slepkava bija zaldāts? Tas rada izmeklētājiem problēmu. Civilajiem to bija grūti izmeklēt, jo tā jau bija militārās prokuratūras kompetence. Nebija iespējams tā vienkārši ieiet kazarmās un tur kaut ko darīt. Izmeklēt bija iespējams tikai VDK uzraudzībā. Tagad visu vajadzēja saskaņot ar Stasi. Kazarmas vārti tika pielīdzināmi robežkontroles punktam, bija nepieciešama atļauja un saskaņošana izmeklēšanai militārajā zonā. Armija tiek uzskatīta par tautas cēlāko daļu, tāpēc tajā nav nekādu slepkavu. Stasi ierodas kazarmās, bet noziedznieks tā arī netiek atrasts. Slepkavības izmeklēšana nonāk strupceļā neskatoties uz apjomīgu pierādījumu daudzumu. Dzīvoklī tika konstatēti 26 pirkstu nospiedumi, tika pārbaudīti 4 tūkstoši cilvēku. No 1086 tika paņemti pirkstu nospiedumi, kas liecina par milzīgu ieinteresētību šo lietu atšķetināt. Izmeklētāji piedzīvo dziļu šoku, jo izmeklēšana tiek pārtraukta.

Slepkavībai nav noilguma, izmeklēšanu var atjaunot jebkurā laikā, kas arī notiek pēc Berlīnes apvienošanas pēc nepilniem 8. gadiem. 1995. g. Berlīnes policija strādāja pie krāpšanas lietas, kuras laikā tika paņemti pirkstu nospiedumi. Šie pirkstu nospiedumi sakrita ar 1987. g. izdarīta nozieguma vietā uz kādas šnabja pudeles atrastajiem pirkstu nospiedumiem. Pārmeklējot aizdomās turamā dzīvokli tika atrasts toreiz nozagtais SHARP atskaņotājs. Tik tiešām toreiz izmeklētāji bija ļoti tuvu lietas atrisinājumam. Kā tika izteikts pieņēmums tas izrādījās kāds zaldāts, bet toreiz nebija starp aizdomās turamajiem, jo tai vakarā viņam nebija piešķirta oficiāla atļauja iziet. No izmeklēšanas materiāliem izriet, ka abi ir iepazinušies pilsētas ielā, iedzēruši un tad nolēmuši turpināt ballīti Herberta G. dzīvoklī. Kad Herberts G. izrādīja savu vēlmi pārgulēt ar jauno pudeles draugu, tas nav vēlējies un tāpēc to ir nogalinājis. Par šo noziegumu bijušajam zaldātam tiesa piesprieda 3,5 gadi.

new