Par visiem kopā var arī sūdu apēst.
Trīs teologiem tiek uzticēts, līdz tautai aiznest priecīgo vēsti, kas ietverta dokumentā 'Fiducia supplicans'.
Vidējais iesāk pirmais: Nu kā jums liekas?
Otrais: Nu sūds, kā jau sūds.
Trešais: Bet mums tas jāiebaro tautai.
Vidējais: Un kā to labāk izdarīt?
Otrais: Varbūt kopīgi norīsim un aizmirsīsim?
Trešais: Varbūt tomēr izbarosim pa kripatiņai un neviens nepamanīs?
Pēc 'Fiducia supplicans' publicēšanas daudzviet bīskapu un priesteru vidē izcēlās neapmierinātība, tāpēc Vatikāna mājas lapā tika nopublicēts skaidrojums arī latviešu valodā. Jāsaka atklāti, ka šis skaidrojums tā arī neienesa lielāku 'skaidrību'. Mēģināsim izkidāt šo dokumentu.
Apspriežamais teksts iekrāsots zilā krāsā.
Paziņojumu, kura pilnais teksts ir pieejams šeit, ir parakstījis minētā dikastērija prefekts, kardināls Viktors Manuels Fernandezs, un tā sekretārs, pr. Armando Mateo. Pagājušā gada 18. decembrī Ticības doktrīnas dikastērijs izdeva deklarāciju Fiducia supplicans par svētību nozīmi, uzreiz izraisot dažādas reakcijas gan no atsevišķu bīskapu, gan bīskapu konferenču puses. Tāpēc divas nedēļas pēc šīs deklarācijas publicēšanas dikastērijs atgriežas pie tās temata, izdodot paziņojumu medijiem.
Zīmīgi, ka ticības dikastērijs vēršas ne vis pie bīskapiem, bet pie mēdijiem. Pastāv jautājums: Vai sagatavojot 'Fiducia supplicans' bija aptaujāti bīskapi un kādi ja tas bija?
Paziņojumā norādīts, ka deklarācijas saturs ir skaidrs un tradicionālā mācība par laulību un seksualitāti nemainās. Katoļu Baznīca aizvien par likumīgām atzīst tikai vīrieša un sievietes, kurus vieno laulības saites, seksuālās attiecības. 'Acīmredzot', lasām paziņojumā presei, 'nav iemesla doktrināli distancēties no šīs deklarācijas vai uzskatīt to par ķecerīgu, pretēju Baznīcas Tradīcijai vai zaimojošu'.
Kā jau minēju anekdotē: Kuš, kuš, viss kārtībā. Iebarosim sūdu pa kripatiņai.
Piemetināšu bīskapa Jāņa Bula nostāju:
Es domāju pie mums nebūs tā kā Vācijā vai Nīderlandē.
Skatīsimies varbūt tas tiks mainīts ...
un tamlīdzīgi izteicieni, kas liecina par gatavību, ja vajadzēs, apēst sūdu.
Dokumentā Fiducia supplicans, kā zināms, runa ir tikai par svētībām, tas ir, ar to tiek pavērta iespēja dot vienkāršu un īsu pastorālo svētību (kas nav ne liturģiskā, ne rituālā svētība) pāriem, kas atrodas tā sauktajās 'neregulārajās' attiecībās. Tātad, pasvētīt drīkst pāri, nevis viņu savienību. Paziņojumā tiek precizēts, ka 'runa ir par svētībām, kam nav nekādas liturģiskās formas un kas neattaisno situāciju, kādā šie cilvēki dzīvo'.
Man jautājums: Kā var iedot ne liturģisku un ne rituālu svētību?
Ja priesteris svētī, viņš uzliek vai arī paceļ rokas virs svētījamā(miem). Visvienkāršākā svētība var tikt dota ar krusta zīmi: Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen
Jāpiezīmē, ka visas šīs darbības ir gan liturģiskas, gan rituālas un kā gan izskatītos ne liturģiska un ne rituāla svētība paliek atklāts jautājums. Vai te priesterim vai bīskapam būtu jāieslēdz fantāzija?
Vrubi fantaziju, šo durak?
Un ja katrs ierubīs fantāziju, kur tas aizvedīs?
Būs totāls bardaks, bet ja ieviesīs formulu, tad atkal nelabi – būs rituāls un atkal viss no gala.
Ticības doktrīnas dikastērija prefekts un sekretārs atzīst, ka tamlīdzīgi dokumenti 'to praktiskajos aspektos var prasīt vairāk vai mazāk laika to piemērošanai atkarībā no vietējā konteksta' un katras diecēzes bīskapa skatījuma. 'Dažviet nebūs grūtību piemērot tos tūlīt, savukārt citviet nevarēs neko ieviest tik ilgi, kamēr tiks veltīts viss nepieciešamais laiks to izpētei un interpretācijai'. Katram vietējam bīskapam ir tiesības 'lemt in loco, tas ir, konkrētajā vietā, ko viņš pazīst labāk par visiem citiem, jo tas ir viņa ganāmpulks. Piesardzība un nepieciešamība ņemt vērā vietējo Baznīcas un kultūras kontekstu varētu pieļaut dažādas piemērošanas modalitātes, taču ne pilnīgu vai galīgu šīs priesteriem piedāvātās iespējas noliegšanu'.
Mani sajūsmina sekojošais teikums:
citviet nevarēs neko ieviest tik ilgi, kamēr tiks veltīts viss nepieciešamais laiks to izpētei un interpretācijai
Par tematu izpēte sekojoša anekdote:
ANO galvenajā mītnē kāds piedirš tieši aiz durvīm. Notiek izmeklēšana, kā pirmie aizdomās tiek turēti ASV delegāti.
Viņiem tiek jautāts: Vai tas ir jūsu darbs?
Tie paņem zobu bakstāmo, parušinās sūdos un kategoriski atbild: Nē.
Izmeklēšanas komisija: Kādi argumenti vai pierādījumi to apstiprina.
ASV delegāti: Šeit nav košļenes.
Pie dziesmas ņem Ķīnas deputātus, bet šie saka: Nekādā gadījumā.
Izmeklēšanas komisija: Ko varat pateikt savai aizstāvībai?
Ķīnas deputāts paņem irbulīšus un pārcilājis sūdus:
Nē un vēlreiz, nē, jo neatradām pat neviena rīsu graudiņa.
Nākošie rindas kārtībā PSRS.
Izmeklēšanas komisija: Vai tas ir jūsu darbs?
Viens no PSRS delegātiem ar pirkstu pabaksta sūdu un saka: Nē.
Izmeklēšanas komisija: Kādi tad argumenti jums par labu.
PSRS delegāts: Tur nebija kvalitātes zīmes.
Un šis arī ir tīrradnis: Katram vietējam bīskapam ir tiesības 'lemt in loco, … taču ne pilnīgu vai galīgu šīs priesteriem piedāvātās iespējas noliegšanu'. Citiem vārdiem: Varat stiept cik gribat, bet beigās tas sūds būs tomēr jāapēd.
Kas attiecas uz bīskapu konferenču ieņemto nostāju, jāņem vērā vietējās situācijas. 'Vairākās valstīs', lasām paziņojumā, 'pastāv ļoti nopietni kultūras un pat tiesiskie aspekti, kas prasa laiku un tādas pastorālas stratēģijas, kas pārsniedz īstermiņa mērķus. Ja ir spēkā likumi, saskaņā ar kuriem homoseksualitātes atzīšana vien tiek sodīta ar ieslodzījumu un dažos gadījumos ar spīdzināšanu un pat nāvi, tad ir pašsaprotami, ka svētīšana būt neprātīga rīcība. Ir skaidrs, ka bīskapi nevēlas pakļaut homoseksuālas personas vardarbībai. Joprojām ir svarīgi, lai šīs bīskapu konferences neatbalstītu tādu doktrīnu, kas atšķirtos no Deklarācijā izklāstītās un pāvesta parakstītās un apstiprinātās doktrīnas, jo tā ir mūžsenā doktrīna, bet lai drīzāk piedāvā izpētes un izvērtēšanas iespēju, lai tādējādi tamlīdzīgā situācijā varētu rīkoties ar pastorālu piesardzību'
Es gan runātu nevis par homoseksuāļu vajāšanu, bet par šiem nešķīsteņiem piešķirtajām pārāk lielajā tiesībām.
Paziņojumā tiek norādīts, ka deklarācijas Fiducia supplicans 'īstā novitāte' pastāv nevis tanī, ka tiktu pavērta iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās, bet – aicinājumā saskatīt atšķirību starp dažāda veida svētībām: 'liturģiskajām jeb rituālajām' un 'spontānajām jeb pastorālajām svētībām'. Tajā izskan aicinājums aizvien dziļāk apzināties, ka 'ar ritu nesaistītās svētības nav ne cilvēka, ne pāra, kas tās saņem, konsekrācija, ne arī viņu darbību attaisnošana, tās nav arī viņu dzīvesveida apstiprinājums'.
Svētība, sauc to kā gribi, neliturģiska, nekanoniska un vēl kāda ne…, tomēr tā ir un paliek svētība, tas būtu pirmkārt.
Otrkārt svētību nevar piešķirt, piemēram, zagšanai, nepatiesas liecības došanai, nogalināšanai:
Svēti Kungs šo aborta slimnīcu.
Jebšu mēs varam pēc tā paša piemēra teikt:
Mēs jau nesvētam tos darbus, ko veic abortu klīnika, bet tikai ēku, tās mūrus, lai visiem labi klājas, kas ir šai mūros izņemot nedzimušus bērnus.
Ticības mācības kongregācija varētu uzreiz pasludināt, ka atceļ sesto Dieva bausli, ja jau atļauts svētīt neregulārus pārus. Es saprotu, ka var svētīt atsevišķu cilvēku, kam ir kāds grēks, bet viņš ar to cīnās un vēlās no tā tikt vaļā. Bet neregulārs pāris de facto parāda, ka viņi ir kopā un nevēlas it neko mainīt.
Priesterim tad būtu jāsaka: Svētī Kungs šos divu tēviņus, lai viņiem labi klājas.
Ak vai, tas būtu nepareizi?
Tad sanāk, lai nebūtu liturģiski u.t.t. tad jau jāņem rokās tamburīns un jādzied:
ū… ū… ū…
bet šai gadījumā priesteris pārvērtīsies par šamanu.
Turpinājumā tiek sniegts vienkāršs piemērs, kā izskatās šāda īsā ar ritu nesaistītā svētība. Paziņojumā teikts, ka šādām 'pastorālajām' svētībām īpaši ir jābūt 'ļoti īsām'. Runa ir par dažām sekundēm, un šādas svētības laikā netiek lietots nekāds rits, ne svētību rituāls. Runa ir par gadījumiem, kad pie priestera pienāk divi cilvēki un palūdz svētību. Viņi vienkārši lūdz, lai Kungs viņiem dāvā mieru, veselību vai kādus citus labumus. Tai pat laikā cilvēki lūdz, lai Kungs viņiem palīdz 'dzīvot uzticīgi Kristus Evaņģēlijam un lai Svētais Gars atbrīvo' viņus 'no visa tā, kas nesaskan ar Dieva gribu un no visa, kam ir vajadzīga šķīstīšana'. Paziņojumā tiek uzsvērts, ka 'ar šādu vienkāršo un īso svētību netiek attaisnots nekas tāds, kas ir morāliski nepieņemams. Tā, protams, nav laulāšana, bet tā nav arī kaut kā apstiprināšana vai atzīšana. Tā ir nekas cits kā garīgā gana atbilde diviem cilvēkiem, kuri lūdz Dieva palīdzību. Tāpēc šajā gadījumā gans neizvirza nosacījumus un netiecas zināt neko par šo cilvēku intīmo dzīvi'. Paziņojuma noslēgumā tiek piebilsts, ka šāda svētība nekādā gadījumā nav 'absolūcija' jeb grēku piedošana, jo 'tai nav nekāda sakara ar sakramentu kā tādu vai ritu'. Tā ir vienkārši 'pastorālās tuvības' izpausme.
Un tā izskatītos pastorāla tuvība zaglim.
Zagļa grēksūdze:
Zaglis: Cienīgtēvs es nozagu 100 maisus kartupeļu. Aizvakar 30 un vakar 30.
Priesteris: Bet tie ir tikai 60.
Zaglis: Bet tos 40 es nozagšu šonakt, tāpēc iedodiet man svētību, lai manā dzīvē viss labi veicas.
Jē …
priesteris Felikss Šneveļs
